Nekas mūs neatšķir no Dieva mīlestības

Atkal un atkal “Pāvils vēstulē romiešiem apgalvo, ka mēs esam parādā Kristum, ka Dievs mūs uzskata par attaisnotiem. Lai gan mēs dažreiz grēkojam, šie grēki tiek pieskaitīti vecajam Es, kas tika krustā sists kopā ar Kristu; mūsu grēki netiek uzskatīti par to, kas mēs esam Kristū. Mūsu pienākums ir cīnīties ar grēku – nevis tikt glābtiem, bet tāpēc, ka mēs jau esam Dieva bērni. 8. nodaļas pēdējā daļā Pāvils pievērš uzmanību mūsu krāšņajai nākotnei.

Visa radīšana mūs gaida

Kristīgā dzīve nav viegla. Cīnīties ar grēku nav viegli. Ilgstoša tiekšanās nav viegla. Tikt galā ar ikdienu pagrimušajā pasaulē, ar samaitātiem cilvēkiem, apgrūtina mūsu dzīvi. Tomēr Pāvils saka: "Šīs dienas ciešanas nav salīdzināmas ar godību, kas tiks atklāta mūsos" (18. pants). Kā tas bija Jēzum, tāds prieks ir arī mums — nākotne ir tik brīnišķīga, ka mūsu pašreizējie pārbaudījumi šķitīs nenozīmīgi.

Bet mēs neesam vienīgie, kas no tā gūs labumu. Pāvils saka, ka Dieva plānam, kas tiek īstenots mūsos, ir kosmisks vēriens: "Jo radību bažīgā gaidīšana gaida, kad tiks atklāti Dieva bērni" (19. pants). Radība ne tikai vēlas mūs redzēt godībā, bet arī pati radība tiks svētīta ar pārmaiņām, kad Dieva plāns tiks īstenots, kā Pāvils saka nākamajos pantos: “Radība ir pakļauta samaitātībai... tomēr uz cerību; jo arī radība tiks atbrīvota no samaitātības verdzības Dieva bērnu godības brīvībai” (20.-21. pants).

Radīšana šobrīd ir panīkusi, bet tā tam nevajadzētu būt. Ja augšāmcelšanās brīdī mums tiks dota godība, kas pareizi pieder Dieva bērniem, arī Visums kaut kādā veidā tiks atbrīvots no verdzības. Viss Visums ir izpirkts caur Jēzus Kristus darbu (kolosiešiem 1,19-20).

Gaidām pacietīgi

Lai gan cena jau ir samaksāta, mēs vēl neredzam visu, kā Dievs to pabeigs. “Tagad visa radība vaimanā savā stāvoklī, it kā būtu dzemdībās” (Rom 8,22 NGÜ). Radīšana cieš it kā dzemdību sāpes, jo tā veido dzemdi, kurā mēs esam dzimuši. Ne tikai tas, ka “mēs paši, kam ir Gara pirmie augļi, joprojām iekšēji nopūšamies, gaidot pieņemšanu par dēliem un mūsu miesas atpestīšanu” (23. pants). Kaut arī Svētais Gars mums ir dots kā pestīšanas garants, arī mēs cīnāmies, jo mūsu pestīšana vēl nav pabeigta. Mēs cīnāmies ar grēku, mēs cīnāmies ar fiziskajiem ierobežojumiem, sāpēm un ciešanām — pat tad, kad mēs priecājamies par to, ko Kristus ir darījis mūsu labā.

Pestīšana nozīmē, ka mūsu ķermeņi vairs nav pakļauti samaitātībai (1. Korintiešiem 15,53) tiks padarīts jauns un pārveidots par godu. Fiziskā pasaule nav atkritumi, no kuriem jāatbrīvojas – Dievs to radīja labu, un Viņš to atkal darīs jaunu. Mēs nezinām, kā ķermeņi tiek augšāmcelti, kā arī nezinām atjaunotā Visuma fiziku, taču mēs varam uzticēties Radītājam, lai viņš pabeigs savu darbu.

Mēs vēl neredzam perfektu radījumu ne Visumā, ne uz zemes, ne mūsu ķermeņos, taču esam pārliecināti, ka viss tiks pārveidots. Kā Pāvils teica: “Jo, lai arī esam izglābti, tomēr esam cerībā. Bet cerība, kas ir redzama, nav cerība; jo kā gan var cerēt uz to, ko redz? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad pacietīgi gaidām.” (Rom 8,24-25).

Mēs ar pacietību un uzcītību gaidām mūsu ķermeņa augšāmcelšanos, kad mūsu adopcija būs pabeigta. Mēs dzīvojam situācijā, kad jau ir, bet vēl nav: jau izpirkti, bet vēl nav pilnībā izpirkti. Mēs jau esam brīvi no nosodījuma, bet ne pilnībā no grēka. Mēs jau esam valstībā, bet tā vēl nav pilnībā. Mēs dzīvojam ar nākamā laikmeta aspektiem, kamēr mēs joprojām cīnāmies ar šī laikmeta aspektiem. “Tāpat Gars palīdz mūsu vājumam. Jo mēs nezinām, ko lūgt, kā vajadzētu; bet pats Gars aizlūdz par mums ar neizsakāmām nopūtām” (26. pants). Dievs zina mūsu ierobežojumus un vilšanos. Viņš zina, ka mūsu miesa ir vāja. Pat tad, kad mūsu gars ir gatavs, Dieva Gars aizlūdz par mums pat par vajadzībām, kuras nevar izteikt vārdos. Dieva gars nenoņem mūsu vājumu, bet palīdz mūsu vājumā. Viņš pārvar plaisu starp veco un jauno, starp to, ko mēs redzam, un to, ko viņš mums ir paskaidrojis. Piemēram, mēs grēkojam, kaut arī vēlamies darīt labu (7,14-25). Mēs redzam grēku savā dzīvē, bet Dievs mūs pasludina par taisniem, jo ​​Dievs redz gala rezultātu, pat ja process ir tikko sācies.

Neskatoties uz neatbilstību starp to, ko mēs redzam, un to, ko mēs vēlamies, mēs varam uzticēties Svētajam Garam, kas paveiks to, ko mēs nevaram. Viņš mūs redzēs. “Bet tas, kas pēta sirdi, zina, kur tiek virzīts gara prāts; jo viņš tēlo svētos tā, kā Dievam patīk."8,27). Svētais Gars ir mūsu pusē, palīdzot mums, lai mēs varētu būt pārliecināti!

Aicināts saskaņā ar viņa nodomu Neskatoties uz mūsu pārbaudījumiem, vājībām un grēkiem, "mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu tiem, kas ir aicināti pēc viņa nodoma" (28. pants). Dievs neizraisa visas lietas, bet atļauj un darbojas ar tām saskaņā ar Savu mērķi. Viņam ir plāns attiecībā uz mums, un mēs varam būt droši, ka viņš pabeigs savu darbu mūsos (filipieši 1,6).

Dievs jau iepriekš plānoja, ka mēs kļūsim līdzīgi Viņa Dēlam Jēzum Kristum. Tāpēc viņš mūs aicināja caur evaņģēliju, attaisnoja mūs caur savu Dēlu un savienoja mūs ar viņu savā godībā: "Jo tos, kurus Viņš ir izredzējis, Viņš arī iepriekš nolēmis būt sava Dēla līdzībā, lai viņš būtu pirmdzimtais starp daudziem brāļiem. . Bet kurus viņš iepriekš nolēmis, tos arī aicinājis; bet ko Viņš aicinājis, to arī attaisnojis; bet kurus Viņš attaisnoja, tos arī pagodināja” (Rom 8,29-30).

Par ievēlēšanas un predestinācijas nozīmi tiek spraigas diskusijas, taču šie panti nesniedz skaidrību par debatēm, jo ​​Pāvils nekoncentrējas uz šiem terminiem šeit (ne arī nekur citur). Piemēram, Pāvils nekomentē, vai Dievs ļauj cilvēkiem noraidīt pagodināšanu, ko Viņš tiem paredzējis. Lūk, Pāvils, tuvojoties evaņģēlija sludināšanas kulminācijai, vēlas pārliecināt lasītājus, ka viņiem nav jāuztraucas par savu pestīšanu. Ja viņi to pieņems, viņi to arī saņems. Un retoriskam precizējumam Pāvils pat runā par to, ka Dievs jau viņus pagodinājis, izmantojot pagātnes laiku. Tas ir tikpat labi, kā noticis. Pat ja mēs cīnāmies šajā dzīvē, mēs varam paļauties uz pagodinājumu nākamajā.

Vairāk nekā tikai pārvarētāji

"Ko mēs par to teiksim? Ja Dievs ir par mums, kas var būt pret mums? Kurš nesaudzēja savu dēlu, bet atdeva viņu par mums visiem - kā gan lai viņš mums visu neatdotu līdzi? (31.-32. pants). Tā kā Dievs ir gājis tik tālu, ka atdeva savu Dēlu par mums, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, mēs varam būt droši, ka Viņš mums dos visu, kas mums vajadzīgs, lai tas notiktu. Mēs varam būt droši, ka viņš uz mums nedusmosies un neatņems savu dāvanu. “Kas vainos Dieva izredzētos? Dievs ir šeit, lai attaisnotu” (33. pants). Neviens nevar mūs vainot Tiesas dienā, jo Dievs mūs ir pasludinājis par nevainīgiem. Neviens nevar mūs nosodīt, jo Kristus, mūsu Pestītājs, aizlūdz par mums: “Kas nosodīs? Šeit ir Kristus Jēzus, kurš nomira, drīzāk, kas arī augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un aizlūdz par mums” (34. pants). Mums ir ne tikai upuris par saviem grēkiem, bet arī dzīvs Glābējs, kas nepārtraukti ir ar mums ceļā uz godību.

Pāvila retoriskā prasme ir skaidri redzama aizkustinošajā nodaļas kulminācijā: “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Bēdas, vai bēdas, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens? Kā rakstīts (4. psalms4,23): »Jūsu dēļ mūs visu dienu nogalina; mēs tiekam uzskatīti par nokaujamām avīm” (35.-36. pants). Vai apstākļi var mūs šķirt no Dieva? Ja esam nogalināti ticības dēļ, vai esam zaudējuši cīņu? Nekādā gadījumā, saka Pāvils: "Visās šajās lietās mēs esam vairāk nekā uzvarētāji caur Viņu, kurš mūs tik ļoti mīlēja" (Elberfeldera 37. pants). Pat sāpēs un ciešanās mēs neesam zaudētāji – esam labāki par uzvarētājiem, jo ​​piedalāmies Jēzus Kristus uzvarā. Mūsu uzvaras balva — mūsu mantojums — ir mūžīgā Dieva godība! Šī cena ir bezgalīgi lielāka par izmaksām.

"Jo es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne varas, ne esošās, ne nākamās, nedz augstā, nedz zemā, nedz cita radība nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kristū Jēzū. Kungs” (38.-39. pants). Nekas nevar atturēt Dievu no plāna, ko Viņš ir izstrādājis attiecībā uz mums. Pilnīgi nekas nevar mūs šķirt no viņa mīlestības! Mēs varam paļauties uz pestīšanu, ko Viņš mums ir devis.

autors Maikls Morisons