Jēzus un sievietes

670 Jēzus un sievietesAttiecībās ar sievietēm Jēzus izturējās pilnīgi revolucionāri, salīdzinot ar paražām, kas bija izplatītas pirmā gadsimta sabiedrībā. Jēzus satika apkārtējās sievietes acu līmenī. Viņa gadījuma mijiedarbība ar viņiem laikam bija ārkārtīgi neparasta. Viņš nesa cieņu un cieņu visām sievietēm. Atšķirībā no savas paaudzes vīriešiem Jēzus mācīja, ka sievietes Dieva priekšā ir vienlīdzīgas ar vīriešiem. Arī sievietes varēja saņemt Dieva piedošanu un žēlastību un būt pilntiesīgas Dieva valstības pilsoņas. Sievietes bija ļoti priecīgas un satrauktas par Jēzus uzvedību, un daudzas no viņām atdeva savu dzīvību viņa kalpošanai. Aplūkosim viņa mātes Marijas piemēru, izmantojot Svēto Rakstu vēsturiskos stāstus.

Marija, Jēzus māte

Kad Marija bija pusaudze, viņu laulību organizēja viņas tēvs. Tā tolaik bija paraža. Marijai bija jākļūst par galdnieka Jāzepa sievu. Sakarā ar to, ka viņa piedzima kā meitene ebreju ģimenē, viņai bija stingri noteikta sievietes loma. Taču viņu loma cilvēces vēsturē ir bijusi ārkārtēja. Dievs viņu bija izvēlējies par Jēzus māti. Kad pie viņas pienāca eņģelis Gabriels, viņa nobijās un prātoja, ko nozīmē viņa izskats. Eņģelis viņu nomierināja un teica, ka viņa ir tā, kuru Dievs bija izvēlējies par Jēzus māti. Marija jautāja eņģelim, kā tas jādara, jo viņa nepazīst cilvēku. Eņģelis atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos; tāpēc svētais, kas dzimis, tiks saukts arī par Dieva Dēlu. Un, lūk, Elizabete, tava radiniece, arī ir stāvoklī ar dēlu, viņas vecumā, un tagad ir sestais mēnesis, kas esot neauglīgs. Jo Dievam nekas nav neiespējams” (Lūk 1,35-37). Marija atbildēja eņģelim: Es pilnībā nodošu sevi Tā Kunga rīcībā. Visam jānotiek tā, kā tu teici. Tad eņģelis viņu pameta.

Zinot, ka viņai draud kauns un pazemojums, Marija drosmīgi un labprātīgi uzticējās Dieva gribai. Viņa zināja, ka šī iemesla dēļ Džozefs varētu viņu neprecēt. Lai gan Dievs viņu pasargāja, sapnī parādot Džozefam, ka viņam vajadzētu viņu apprecēt, neskatoties uz viņas grūtniecību, incidents ar viņas pirmslaulības grūtniecību izplatījās. Jāzeps palika uzticīgs Marijai un apprecējās ar viņu.

Marija Jāņa vēstulē parādās tikai divas reizes, pašā sākumā Kānā, tad atkal pašās Jēzus dzīves beigās zem krusta – un abas reizes Jānis sauc viņas Jēzus māti. Jēzus godināja savu māti visu mūžu un arī tad, kad tika sists krustā. Kad Jēzus viņu tur ieraudzīja, neapšaubāmi satriekts par to, kas viņai bija jāredz, viņš ar līdzjūtību lika viņai un Jānim zināt, kā par viņu parūpēsies pēc viņa nāves un augšāmcelšanās: «Kad Jēzus ieraudzīja savu māti un kopā ar viņu mācekli, kuru viņš mīlēja, viņš teica savai mātei: Sieviet, redzi, tas ir tavs dēls! Tad viņš sacīja māceklim: redzi, šī ir tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu sev līdzi.” (Jāņa 19,26-27). Jēzus neizrādīja godu un cieņu savai mātei.

Marija Magdalēna

Viens no neparastākajiem piemēriem no Jēzus kalpošanas sākuma dienām ir Marijas Magdalēnas garīgā sekošana. Viņa piederēja to sieviešu grupai, kuras ceļoja kopā ar Jēzu un viņa 12 mācekļiem, un ir pieminēta pirmajā vietā starp ceļabiedriem: «Turklāt vairākas sievietes, kuras viņš bija dziedinājis no ļaunajiem gariem un slimībām, proti, Marija, saukta par Magdalēnu, no septiņiem ļaunajiem gariem bija izgājuši ”(Lūk 8,2).

Viņas dēmoni ir skaidri pieminēti, t.i., grūtā pagātne, kas šai sievietei bija jāpiedzīvo. Dievs sievietēm iedeva galvenos amatus, lai nestu Viņa vēsti pasaulē, arī augšāmcelšanās brīdī. Sieviešu liecības tolaik bija bezvērtīgas, jo sieviešu vārds tiesā nebija spēkā. Zīmīgi, ka Jēzus kā savas augšāmcelšanās liecinieces izvēlējās sievietes, lai gan viņš precīzi zināja, ka viņu vārdu nekad nevarēs izmantot kā pierādījumu pirms tā laika pasaules: «Viņa pagriezās un ieraudzīja Jēzu stāvam un nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: Sieviet, ko tu raudi? Ko tu meklē? Viņa domā, ka tas ir dārznieks, un saka viņam: Kungs, vai tu viņu aizvedi, saki man: kur tu viņu liki? Tad es gribu viņu dabūt. Jēzus viņai sacīja: Marija! Tad viņa pagriezās un sacīja viņam ebreju valodā: Rabbuni!, tas nozīmē: Skolotājs! (Jāņa 20,14:16). Marija Magdalēna nekavējoties devās un pastāstīja mācekļiem nekustamo vēsti!

Marija un Marta

Jēzus mācīja, ka sievietes, tāpat kā vīrieši, ir atbildīgas par augšanu žēlastībā un zināšanās, kad runa ir par piederību Viņa sekotājiem. Tas skaidri izteikts evaņģēlista Lūkas stāstā par Jēzus apmeklējumu Martas un Marijas namā, kuras dzīvoja Betānijā, ciematā aptuveni trīs kilometrus no Jeruzalemes. Marta bija uzaicinājusi Jēzu un viņa mācekļus pie sevis vakariņās. Bet, kamēr Marta bija aizņemta, apkalpojot savus viesus, viņas māsa Marija un pārējie mācekļi uzmanīgi klausījās Jēzu: ”Viņai bija māsa, viņas vārds bija Marija; viņa sēdēja pie Kunga kājām un klausījās viņa runu. Marta tomēr bija ļoti aizņemta ar viņu apkalpošanu. Un viņa pienāca un sacīja: Kungs, vai tu nelūdz manu māsu, lai tā ļauj man kalpot vienai? Pasaki viņai, lai viņa man palīdz!" (Lūks 10,39-40).
Jēzus nepārmeta Martai, ka viņa ir aizņemta ar kalpošanu, viņš teica, ka viņas māsa Marija bija tā, kura tobrīd bija noteikusi savas prioritātes: «Marta, Marta, tev ir daudz raižu un grūtību. Bet viena lieta ir nepieciešama. Marija izvēlējās labo daļu; ko viņai nevajadzētu atņemt ”(Lūk 10,41-42). Jēzus mīlēja Martu tikpat ļoti, cik viņa mīlēja Mariju. Viņš redzēja, ka viņa cenšas, bet arī paskaidroja, ka apzinīga rīcība ir otršķirīga. Daudz svarīgākas ir attiecības ar viņu.

Ābrahāma meita

Vēl viens aizraujošs Lūkas stāsts ir par sievietes invalīdu dziedināšanu sinagogā tieši sinagogas valdnieka acu priekšā: «Viņš sabatā mācīja sinagogā. Un, lūk, kādai sievietei astoņpadsmit gadus bija bijis gars, kas viņu padarīja slimu; un viņa bija šķība un vairs nevarēja piecelties. Bet Jēzus, viņu ieraudzījis, pasauca viņu un sacīja: "Sieviet, tu esi atpestīts no savas slimības!" Un uzliku viņai rokas; un tūdaļ viņa iztaisnojās un slavēja Dievu.” (Lūkas 13,10-13).

Pēc reliģiskā līdera teiktā, Jēzus pārkāpa sabatu. Viņš bija sašutis: “Ir sešas dienas jāstrādā; nāc uz tiem un esi dziedināts, bet ne sabata dienā ”(14. pants). Vai šie vārdi Kristu iebiedēja? Ne mazākajā mērā. Viņš atbildēja: “Jūs liekuļi! Vai jūs katrs savu vērsi vai ēzeli nesabatā neattaisāt no silītes un nevedat pie ūdens? Vai šī, kas ir Ābrahāma meita, kuru sātans bija saistījis astoņpadsmit gadus, nebija jāatbrīvo no šīm važām sabatā? Un kad viņš to teica, visiem, kas viņam pretojās, palika kauns. Un visa tauta priecājās par visiem cildenajiem darbiem, kas caur viņu tika darīti.” (Lūkas 13,15-17).

Jēzus ne tikai izraisīja jūdu vadītāju dusmas, dziedinot šo sievieti sabatā, bet arī izrādīja savu pateicību viņai, nosaucot viņu par "Ābrahāma meitu". Ideja būt par Ābrahāma dēlu bija plaši izplatīta. Dažas nodaļas vēlāk Jēzus lietoja šo terminu, atsaucoties uz Caķeju: "Šodien pestīšana ir nākusi uz šo namu, jo arī viņš ir Ābrahāma dēls" (Lūkas 1.9,9).

Savu skarbāko kritiķu priekšā Jēzus publiski izrādīja savas rūpes un atzinību par šo sievieti. Gadiem ilgi visi skatījās, kā viņa cīnās savā nelaimē, lai ierastos sinagogā, lai pielūgtu Dievu. Jūs, iespējams, izvairījāties no šīs sievietes, jo viņa bija sieviete vai bija invalīde.

Sievietes Jēzus sekotājas un liecinieces

Bībele precīzi nenorāda, cik sieviešu bija kopā ar Jēzu un viņa mācekļiem, taču Lūka min dažu ievērojamu sieviešu vārdus un piemin, ka bija "daudz citu". «Pēc tam notika, ka viņš gāja no pilsētas uz pilsētu un ciemu uz ciemu, sludinādams un sludinādams Dieva valstības evaņģēliju; un ar viņu bija tie divpadsmit, kā arī vairākas sievietes, kuras viņš bija dziedinājis no ļaunajiem gariem un slimībām, proti, Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļaunie gari, un Joanna, Hēroda pārvaldnieka Kuzas sieva, un Zuzanna. un daudzi citi, kas viņiem kalpoja ar savām mantām ”(Lūk 8,1-3).

Padomājiet par šiem brīnišķīgajiem vārdiem. Šeit sievietes bija ne tikai kopā ar Jēzu un viņa mācekļiem, bet arī ceļoja kopā ar viņiem. Ņemiet vērā, ka vismaz dažas no šīm sievietēm bija atraitnes un tām bija savas finanses. Viņu dāsnums vismaz daļēji atbalstīja Jēzu un viņa mācekļus. Lai gan Jēzus strādāja saskaņā ar pirmā gadsimta kultūras tradīcijām, viņš ignorēja ierobežojumus, ko sievietēm noteica viņu kultūra. Sievietes varēja brīvi sekot viņam un piedalīties viņa kalpošanā cilvēkiem.

Sieviete no Samarijas

Saruna ar atstumto sievieti pie Jēkaba ​​akas Samarijā ir visilgākā ierakstītā saruna, kāda Jēzum bijusi ar jebkuru personu un ar sievieti, kas nav ebreji. Teoloģiskā saruna pie akas - ar sievieti! Pat mācekļi, kuri bija pieraduši daudz piedzīvot ar Jēzu, tam nespēja noticēt. «Pa to laiku atnāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti; bet neviens neteica: ko tu gribi? vai: Ko tu ar viņu runā? (Johannes 4,27).

Jēzus viņai uzticēja to, ko nekad nevienam nebija teicis, proti, ka viņš ir Mesija: «Ja sieviete viņam sacītu: Es zinu, ka nāk Mesija, ko sauc par Kristu. Kad viņš atnāks, viņš mums visu izstāstīs. Jēzus viņai sacīja: Es esmu tas, kas ar tevi runā.” (Jāņa 4,25-26).

Turklāt Jēzus mācība par dzīvo ūdeni bija tikpat dziļa kā saruna, ko viņš sniedza Nikodēmam. Atšķirībā no Nikodēma viņa stāstīja kaimiņiem par Jēzu, un daudzi no viņiem ticēja Jēzum sievietes liecības dēļ.

Iespējams, šīs sievietes dēļ viņas patiesais sociālais stāvoklis Samarijā netiek pienācīgi novērtēts. Stāstījums, šķiet, norāda, ka viņa bija zinoša, informēta sieviete. Jūsu saruna ar Kristu atklāj saprātīgu iepazīšanos ar jūsu laika svarīgākajām teoloģiskajām tēmām.

Visi ir vieni Kristū

Kristū mēs visi esam Dieva bērni un Viņa priekšā vienlīdzīgi. Kā rakstīja apustulis Pāvils: “Ticībā jūs visi esat Dieva bērni Kristū Jēzū. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristū, esat tērpušies Kristū. Šeit nav ne ebreju, ne grieķu, nav ne vergu, ne brīvo, nav ne vīrieša, ne sievietes; jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Galatiešiem 3,26-28).

Pāvila jēgpilnie vārdi, it īpaši, ja tie attiecas uz sievietēm, ir drosmīgi pat šodien un noteikti bija pārsteidzoši to rakstīšanas laikā. Tagad mums ir jauna dzīve Kristū. Visiem kristiešiem ir jaunas attiecības ar Dievu. Caur Kristu mēs - gan vīrieši, gan sievietes - esam kļuvuši par paša Dieva bērniem un par vienu Jēzū Kristū. Jēzus ar savu personīgo piemēru parādīja, ka ir pienācis laiks atmest vecos aizspriedumus, pārākuma sajūtu pār citiem, aizvainojuma un dusmu sajūtas un dzīvot kopā ar viņu un caur viņu jaunā dzīvē.

autore Šeila Grehema