Vai Dievs jūs joprojām mīl?

Vai jūs zināt, ka daudzi kristieši dzīvo katru dienu, un vai neesat pārliecināts, ka Dievs viņus joprojām mīl? Viņus uztrauc tas, ka Dievs tos var noraidīt, un vēl ļaunāk, ka Viņš tos ir noraidījis. Varbūt jūs esat tās pašas bailes. Kāpēc, jūsuprāt, kristieši uztraucas?

Atbilde ir vienkārša: viņi ir godīgi pret sevi. Viņi zina, ka ir grēcinieki. Viņi sāpīgi apzinās savas neveiksmes, kļūdas, neveiksmes - viņu grēkus. Viņiem tika mācīts, ka Dieva mīlestība un pat pestīšana ir atkarīga no tā, cik labi viņi paklausa Dievam.

Tāpēc viņi turpina stāstīt Dievam, cik žēl viņu, un lūdz piedošanu, cerot, ka Dievs viņiem piedos un nepavērsīs muguru, ja viņi kaut kā radīs dziļas, iekšējas satraukuma sajūtu.

Tas man atgādina Šekspīra lugu Hamletu. Šajā stāstā princis Hamlets uzzināja, ka viņa tēvocis Klaudijs nogalināja Hamleta tēvu un apprecēja viņa māti, lai uzurpētu troni. Rezultātā Hamlets slepeni plāno nogalināt savu tēvoci / patēvu, atriebjoties. Rodas ideāla iespēja, bet karalis lūdz, tāpēc Hamlets atliek uzbrukumu. "Ja es viņu nogalināšu grēksūdzē, viņš nonāks debesīs," secina Hamlets. "Ja es gaidīšu un nogalināšu viņu pēc tam, kad viņš atkal ir grēkojis, bet pirms viņš to nepazina, tad viņš nonāks ellē." Daudzi cilvēki piekrīt Hamletam par Dievu un cilvēka grēku.

Kad viņi ticēja, viņiem tika teikts, ka, ja un kamēr viņi nenožēlos grēkus un neticēs, viņi būs pilnīgi atrauti no Dieva un Kristus asinis to nedarīs un nevarēs strādāt. Ticība šai kļūdai lika viņiem izdarīt vēl vienu kļūdu: Katru reizi, kad viņi atgriezīsies grēkā, Dievs viņiem liegs viņu žēlastību, un Kristus asinis viņus vairs neaptver. Tāpēc - kad cilvēki ir godīgi par savu grēcīgumu - viņi visu kristīgo dzīvi sev jautā, vai Dievs viņus ir noraidījis. Neviena no tām nav labas ziņas. Bet evaņģēlijs ir labas ziņas.

Evaņģēlijs mums nesaka, ka mēs esam šķirti no Dieva un ka mums ir kaut kas jādara, lai Dievs mums piešķirtu savu žēlastību. Evaņģēlijs mums saka, ka Dievs Tēvs Kristū nesīs visu, arī tevi un mani, arī visus cilvēkus (kolosiešiem 1,19-20) ir samierinājies.

Starp cilvēku un Dievu nav šķēršļu, nav šķirtības, jo Jēzus tos nojauca un savā būtībā ievilka cilvēci Tēva mīlestībā (1. 2,1; Jānis 12,32). Vienīgā barjera ir iedomāta (kolosiešiem 1,21), ko mēs, cilvēki, esam izveidojuši ar savu egoismu, bailēm un neatkarību.
Evaņģēlijs nav domāts tam, lai izdarītu vai ticētu kaut kam, kas liek Dievam mainīt mūsu statusu no nemīlēta uz mīlētu.

Dieva mīlestība nav atkarīga no tā, ko mēs darām vai nedarām. Evaņģēlijs ir apliecinājums tam, kas jau ir patiess – Tēva nepielūdzamās mīlestības apliecinājums visai cilvēcei, kas atklāta Jēzū Kristū caur Svēto Garu. Dievs tevi mīlēja, pirms tu kaut kam nožēloji grēkus vai ticēji, un nekas, ko tu vai kāds cits nekad nedarīs, to nemainīs (Romiešiem 5,8; 8,31-39).

Evaņģēlijs ir par attiecībām, attiecībām ar Dievu, kas mums kļuvis par realitāti caur paša Dieva rīcību Kristū. Tas nav prasību kopums, un tas nav tikai vairāku reliģisku vai Bībeles faktu intelektuāls pieņēmums. Jēzus Kristus ne tikai stāvēja par mums Dieva tiesneša krēslā; viņš ievilka mūs sevī un caur Svēto Garu mūs ar viņu un viņā padarīja par Dieva paša mīļajiem bērniem.

Nav neviena cita kā Jēzus, mūsu Pestītājs, kurš uzņēmās visus mūsu grēkus, kas arī caur Svēto Garu darbojas mūsos, lai "gribētu un darītu pēc sava laba prāta" (filipiešiem). 4,13; Efeziešiem 2,8-10). Mēs varam no visas sirds dot sevi viņam sekot, zinot, ka, ja mums neizdosies, viņš mums jau ir piedevis.

Padomā par to! Dievs nav "dievība, kas mūs vēro tālumā, debesīs", bet gan Tēvs, Dēls un Svētais Gars, kurā jūs un visi pārējie dzīvojat, pārvietojaties un pastāvat (Ap. d. 1. Kor.7,28). Viņš tevi tik ļoti mīl, neatkarīgi no tā, kas tu esi vai ko tu esi darījis, ka Kristū, Dieva Dēlā, kas nāca cilvēka miesā un caur Svēto Garu mūsu miesā, Viņš padarīja tavu atsvešināšanos, tavas bailes, Paņēma prom no jūsu grēkiem un dziedināja jūs ar savu glābjošo žēlastību. Viņš noņēma visas barjeras starp tevi un viņu.

Kristū jūs esat atbrīvots no visa, kas jebkad neļāva jums izjust prieku un mieru, kas rodas, dzīvojot intīmā sadraudzībā, draudzībā un pilnīgā, mīlošā tēvijā kopā ar viņu. Cik brīnišķīgu vēsti Dievs mums ir devis, lai dalītos ar citiem!

autors Džozefs Tkačs