Kāds ir Jēzus vēstījums?

Jēzus izdarīja daudzus brīnumus, ko Jānis savā evaņģēlijā neiekļāva, taču viņš pieraksta brīnumus, lai mēs varētu ticēt un uzticēties Jēzum kā Mesijam: «Jēzus darīja daudzas citas zīmes savu mācekļu priekšā, kas nav rakstītas šajā A grāmatā. Bet tie ir rakstīti, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un, ka jūs ticat, jums ir dzīvība Viņa vārdā.” (Jāņa 20,30:31)

Lielā pūļa pabarošanas brīnums norādīja uz garīgu patiesību. Arī tāpēc Jēzus gribēja, lai Filips par to padomā: “Kad Jēzus paskatījās uz augšu, viņš redzēja pūļus nākam pie viņa. Tad viņš sacīja Filipam: Kur mēs varam nopirkt maizi visiem šiem cilvēkiem? Viņš to jautāja, lai redzētu, vai Filips viņam uzticēsies; jo viņš jau prata rūpēties par cilvēkiem” (Jāņa 6,5-6 Cerība uz visiem).

Jēzus ir maize, kas nāca no debesīm, lai dotu pasaulei dzīvību. Tāpat kā maize ir ēdiens mūsu fiziskajai dzīvei, tā Jēzus ir garīgās dzīves un garīgās enerģijas avots. Kad Jēzus pabaroja lielu ļaužu pulku, par kuru Jānis ziņo: "Bija tieši pirms Pasā, jūdu svētkiem" (Jānis 6,4). Maize Lieldienu laikā ir svarīgs elements, Jēzus atklāj, ka pestīšana nenāk no fiziskas maizes, bet gan no paša Jēzus.Filipa atbilde liecina, ka viņš šo izaicinājumu nav atzinis: «Viņiem nepietiek ar maizes divsimt santīmiem, lai visi var būt nedaudz” (Jānis 6,7).

Andreass par cenu nespekulēja, taču droši vien labi izturējās pret bērniem, bija sadraudzējies ar puiku: “Šeit ir puika, kuram ir pieci miežu klaipi un divas zivis. Bet kas tas ir tik daudziem?" (Džons 6,9). Varbūt viņš cerēja, ka pūlī ir vairāk cilvēku, kas gudri bija atnesuši pusdienas. Jēzus pavēlēja mācekļiem likt cilvēkiem apsēsties. Apmēram pieci tūkstoši vīru apsēdās pļavā. Tad Jēzus paņēma maizes, pateicās Dievam un deva tām tik daudz, cik ļaudis gribēja. To pašu viņš darīja ar zivīm. Katrs ēda, cik gribēja.

"Kad ļaudis redzēja zīmi, ko Jēzus dara, viņi sacīja: "Patiesi, šis ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē." (Jānis) 6,14-15). Viņi domāja, ka Jēzus ir pravietis, par kuru Mozus sludināja: «Es viņiem celšu tādu pravieti kā jūs no viņu brāļu vidus un savus vārdus likšu viņa mutē; viņš runās ar tiem visu, ko es viņam pavēlēšu."5. Pirmdien, 18,18). Viņi nevēlējās klausīties Jēzu. Viņi gribēja viņu padarīt par ķēniņu ar spēku, piespiest viņu pieņemt savu priekšstatu par to, kādam jābūt mesijam, tā vietā, lai ļautu Jēzum darīt to, ko Dievs viņam bija sūtījis. Kad visi bija paēduši, Jēzus sacīja mācekļiem: "Savāciet atlikušās šķembas, lai nekas nepazustu." (Jānis 6,12). Kāpēc Jēzus vēlas savākt visus pārpalikumus? Kāpēc gan neatstāt šīs ekstras cilvēku ziņā? Mācekļi savāca divpadsmit grozus ar pārpalikumiem, stāsta Jānis. Viņš neko neraksta par to, kas noticis ar tiem pusapēstajiem klaipiem. Kas ir tāds garīgajā sfērā, ka Jēzus nevēlējās iet bojā? Jānis sniedz mums mājienu vēlāk šajā nodaļā.

Staigāt pa ūdeni

Vakarā viņa mācekļi nokāpa ezera krastā. Viņi iekāpa laivā un devās pāri ezeram uz Kapernaumu. Bija jau tumšs, un Jēzus vēl nebija nokāpis no kalna. Viņi atstāja Jēzu vienu, jo nebija nekas neparasts, ka Jēzus noteiktā laikā vēlējās būt viens biežāk. Jēzus nesteidzās. Viņš varēja gaidīt laivu tāpat kā citi cilvēki. Bet viņš gāja pa ūdeni, acīmredzot, lai pasniegtu garīgu mācību.

Mateja evaņģēlija garīgā mācība ir ticība, Jānis neko nesaka par Pēteri, kurš staigā pa ūdeni, nogrimst un Jēzus viņu izglāba. Džons mums stāsta: «Viņi gribēja viņu uzņemt; un tūdaļ laiva atradās uz zemes, kur viņi grasījās doties.” (Jāņa 6,21). Šis ir stāsta elements, ko Džons vēlas mums nodot. Stāsts stāsta, ka Jēzu neierobežo fiziskie apstākļi. Tiklīdz mēs pieņemam Jēzu, mēs esam garīgi mērķi.

Dzīvības maize

Cilvēki atkal meklēja Jēzu, meklējot citu bezmaksas maltīti. Jēzus mudināja viņus tā vietā meklēt garīgo barību: ”Netiecieties pēc barības, kas pazūd, bet pēc barības, kas paliek mūžīgai dzīvībai. Cilvēka Dēls jums to dos; jo uz Viņa ir Dieva Tēva zīmogs” (Jāņa 6,27).

Tad tie viņam jautāja: Kas mums jādara, lai iegūtu Dieva piekrišanu? Jēzus atbildēja viņiem, ka pietiks ar vienu: "Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu Tam, ko Viņš sūtījis" (Jānis 6,29).

Necenties ieiet Dieva valstībā – vienkārši uzticies Jēzum, un tu būsi iekšā. Viņi prasīja pierādījumus, it kā ar piecu tūkstošu pabarošanu nepietiktu! Viņi gaidīja kaut ko ārkārtēju, piemēram, Mozu pabarotu viņu senčus tuksnesī ar "mannu" (debesu maizi). Jēzus atbildēja, ka patiesā debesu maize ne tikai baro izraēliešus – tā dod dzīvību visai pasaulei: "Jo šī ir Dieva maize, kas nāk no debesīm un atdzīvina pasauli" (Jānis). 6,33).

"Es esmu dzīvības maize. Kas pie manis nāks, tas nepaliks izsalcis; un, kas man tic, tam nemūžam neslāps.” (Jāņa 6,35). Jēzus paziņoja, ka Viņš ir maize no debesīm, mūžīgās dzīvības avots pasaulē. Cilvēki bija redzējuši, kā Jēzus dara brīnumus, un viņi joprojām viņam neticēja, jo viņš neatbilda viņu prasībām pēc Mesijas. Kāpēc daži ticēja, bet citi ne? Jēzus to skaidroja kā Tēva darbu: "Neviens nevar nākt pie Manis, ja Tēvs viņu neatved pie Manis!" (Džons 6,65 Cerība uz visiem).

Ko Jēzus dara pēc tam, kad Tēvs to ir izdarījis? Viņš parāda mums savu lomu, sakot: «Viss, ko Tēvs man dod, nāk pie manis; un, kas nāk pie Manis, es to neizraidīšu” (Jāņa 6,37). Viņi var atstāt Viņu paši pēc savas gribas, bet Jēzus tos nekad neizdzīs. Jēzus vēlas pildīt Tēva gribu, un Tēva griba ir tāda, lai Jēzus nepazaudētu nevienu no tiem, ko Tēvs viņam ir devis: “Bet tāda ir Tā griba, kas mani sūtījis, lai es neko nezaudētu no visa, kas viņam ir. man dots, bet es to uzcelšu pēdējā dienā” (Jāņa 6,39). Tā kā Jēzus nekad nezaudē nevienu, viņš apsola viņus uzmodināt pēdējā dienā.

ēst viņa gaļu?

Jēzus viņus izaicināja vēl vairāk: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es viņu uzmodināšu pēdējā dienā.” (Jānis 6,53). Tāpat kā Jēzus, nosaucot sevi par īsto maizi, nerunāja par produktu, kas gatavots no kviešiem, tāpat Jēzus ar to nedomā, ka mums patiesībā būtu jāēd viņa miesa. Jāņa evaņģēlijā bieži ir kļūda uztvert Jēzus vārdus burtiski. Vēsture liecina, ka Jēzus domāja kaut ko garīgu.

Izskaidrojumu tam sniedz pats Jēzus: «Gars dod dzīvību; miesa ir bezjēdzīga. Vārdi, ko es jums sacīju, ir gars un dzīvība” (Jāņa 6,63). Jēzus šeit neatsaucas uz saviem muskuļu audiem — viņš runā par saviem vārdiem un mācībām. Šķiet, ka viņa mācekļi saprata lietu. Kad Jēzus viņiem jautā, vai viņi vēlas iet prom, Pēteris atbild: "Kungs, kur mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi; un mēs ticējām un zinājām, ka Tu esi Dieva Svētais” (Jāņa 6,68-69). Pēteris neuztraucās par piekļuvi Jēzus miesai — viņš koncentrējās uz Jēzus vārdiem. Jaunās Derības vienprātīgais vēstījums ir, ka svētais nāk no ticības, nevis no īpaša ēdiena vai dzēriena.

No debesīm

Iemesls, kāpēc cilvēkiem vajadzētu ticēt Jēzum, ir tāpēc, ka viņš nāca no debesīm. Jēzus šajā nodaļā atkārto šo svarīgo apgalvojumu vairākas reizes. Jēzus ir absolūti uzticams, jo viņam ir ne tikai vēsts no debesīm, bet arī tāpēc, ka viņš pats ir no debesīm. Ebreju vadītājiem nepatika viņa mācība: "Tad jūdi kurnēja pret viņu, jo viņš teica: "Es esmu maize, kas nākusi no debesīm" (Jānis 6,41).

Arī daži no Jēzus mācekļiem nevarēja tos pieņemt — pat pēc tam, kad Jēzus skaidri norādīja, ka viņš nerunā par savu burtisko miesu, bet gan ka viņa vārdi paši par sevi ir mūžīgās dzīvības avots. Viņus satrauca tas, ka Jēzus apgalvoja, ka ir no debesīm, un tāpēc viņš bija vairāk nekā cilvēks. Pēteris zināja, ka viņam vairs nav kur iet, jo tikai Jēzum bija mūžīgās dzīvības vārdi: “Kungs, kur mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi; un mēs ticējām un zinājām, ka Tu esi Dieva Svētais” (Jāņa 6,68.). Kāpēc Pēteris zināja, ka tikai Jēzum ir šie vārdi? Pēteris uzticējās Jēzum un bija pārliecināts, ka Jēzus ir Dieva Svētais.

Kāds ir Jēzus vēstījums. Viņš ir pats vēstījums! Tāpēc Jēzus vārdi ir uzticami; tāpēc viņa vārdi ir gars un dzīvība. Mēs ticam Jēzum ne tikai viņa vārdu dēļ, bet arī tāpēc, ka viņš ir. Mēs nepieņemam viņu par viņa vārdiem – mēs pieņemam viņa vārdus tādus, kādi viņš ir. Tā kā Jēzus ir Dieva Svētais, tu vari uzticēties Viņam, ka Viņš izpildīs to, ko Viņš apsolīja: Viņš nevienu nezaudēs, bet cels tevi, dārgais lasītāj, Tiesas dienā. Jēzus lika visu maizi savākt divpadsmit grozos, lai nekas nepazustu. Tāda ir Tēva griba, un par to ir vērts pārdomāt.

autors Džozefs Tkačs