Grēka grēka nasta

Vai esat kādreiz domājuši, kā Jēzus varēja pateikt, ka viņa jūgs bija maigs un viņa nasta viegla, ņemot vērā to, ko viņš pārcieta kā miesas piedzimis Dieva Dēls savas zemes pastāvēšanas laikā?

Ķēniņš Hērods, dzimis kā pravietotais Mesija, viņu meklēja, kad viņš bija zīdainis. Viņš pavēlēja nogalināt visus vīriešu kārtas bērnus Betlēmē, kas bija divus gadus veci vai jaunāki. Jaunībā Jēzus, tāpat kā jebkurš cits pusaudzis, saskārās ar visiem kārdinājumiem. Kad Jēzus templī paziņoja, ka ir Dieva svaidīts, cilvēki sinagogā viņu izdzina no pilsētas un mēģināja pārstumt pāri dzegai. Viņš teica, ka viņam nav kur nolikt galvu. Viņš rūgti raudāja savas mīļotās Jeruzalemes neticības priekšā, un viņa laika reliģiskie vadītāji viņu nepārtraukti apvainoja, apšaubīja un izsmēja. Viņu dēvē par ārlaulības bērnu, vīna dzērāju, grēcinieku un pat dēmonu apsēstu viltus pravieti. Visu mūžu viņš dzīvoja apziņā, ka kādu dienu draugi viņu nodos, karavīri pametīs, piekās un nežēlīgi sitīs krustā. Visvairāk viņš zināja, ka viņa liktenis bija uzņemties visus cilvēku ļaunos grēkus, lai kalpotu par izpirkšanu visai cilvēcei. Tomēr, neskatoties uz visu, kas viņam bija jāiztur, viņš pasludināja: "Mans jūgs ir maigs un mana nasta viegla" (Mateja evaņģēlijs 11,30).

Jēzus lūdz mūs nākt pie viņa, lai rastu atpūtu un atbrīvojumu no grēka nastas. Jēzus pirms tā saka dažus pantus: «Visu man ir devis mans Tēvs; un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs; un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un kam Dēls to atklās.” (Mateja ev 11,27).

Mēs redzam milzīgo cilvēku nastu, ko Jēzus apsola atbrīvot. Jēzus mums atklāj tēvišķās sirds patieso seju, kad mēs ticībā nākam pie Viņa. Viņš aicina mūs uz tuvām, nevainojamām attiecībām, kas vieno viņu vienīgi ar Tēvu, kurās nepārprotami tiek konstatēts, ka Tēvs mūs mīl un ar šo mīlestību vienmēr paliek mums uzticīgs. "Bet tā ir mūžīgā dzīvība, ka viņi pazīst tevi, kas tu esi vienīgais patiesais Dievs un ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu." (Jāņa 1.7,3Savas dzīves laikā Jēzus atkal un atkal tika aicināts stāties pretī sātana uzbrukumiem. Tie parādījās kārdinājumos un ciešanās. Bet viņš palika uzticīgs savam dievišķajam uzdevumam glābt cilvēkus pat pie krusta, kad viņš nesa visu cilvēces vainu. Visu grēku slogā Jēzus kā Dievs un vienlaikus kā mirstošs cilvēks pauda savu cilvēcisko pamestību, kliedzot: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani atstāji?" Metjū (27,46).

Kā zīmi par savu nesatricināmo uzticību tēvam viņš īsi pirms nāves teica: "Tēvs, es pavēlu savu garu tavās rokās!" (Lūkas evaņģēlijs 23,46) Viņš lika mums saprast, ka Tēvs nekad nav viņu pametis, pat ne tad, kad viņš nesa visu cilvēku grēku nastu.
Jēzus dod mums pārliecību, ka mēs esam vienoti ar viņu viņa nāvē, apbedīšanā un augšāmcelšanā uz jaunu mūžīgu dzīvi. Caur to mēs piedzīvojam patiesu prāta mieru un brīvību no garīgās akluma jūga, ko Ādams mums piedzīvoja līdz ar krišanu.

Jēzus skaidri pateica mērķi un mērķi, kura dēļ viņš pie mums nāca: "Bet Es esmu nācis, lai atdzīvinātu viņiem dzīvību visā tās pilnībā" (Jānis10,10 Jaunā Ženēvas tulkojums). Dzīve pilnībā nozīmē to, ka Jēzus mums ir atdevis patiesās zināšanas par Dieva dabu, kas mūs šķīra no Viņa grēka dēļ. Turklāt Jēzus pasludina, ka viņš ir "sava Tēva godības atspulgs un viņa paša dabas līdzība" (Ebrejiem 1,3). Dieva Dēls ne tikai atspoguļo Dieva godību, bet viņš pats ir Dievs un izstaro šo godību.

Lai jūs atpazīstat kopā ar Tēvu, viņa Dēlu kopībā ar Svēto Garu un patiesi pilnā mērā pieredzat mīlestības pilnu dzīvi, kuru viņš jums ir gatavs jau no pasaules sākuma!

autors Breds Kempbels