Gabals pa gabaliem

Kad es domāju par savas sirds atdošanu Dievam, tas izklausās pārāk viegli, un dažreiz es domāju, ka mēs to varam padarīt vieglāku nekā tas ir pārāk. Mēs sakām: "Kungs, es tev dodu savu sirdi", un mēs domājam, ka tas ir viss, kas vajadzīgs.

«Tad viņš nokāva dedzināmo upuri; un Ārona dēli atnesa viņam asinis, un viņš to apslacīja uz altāra visapkārt. Un viņi atnesa dedzināmo upuri viņam pa gabalu un galvu, un viņš to ļāva uzpūst dūmos uz altāra » (3. Mozus 9,12: 13).
Es gribu jums parādīt, ka šis pants ir paralēla grēku nožēlošanai, ko Dievs vēlas arī mums.

Dažreiz, kad mēs sakām Tam Kungam, šeit ir mana sirds, it kā mēs to iemestu viņam priekšā. Tas nav tā domāts. Kad mēs to darām šādā veidā, mūsu grēku nožēla ir ļoti neskaidra, un mēs apzināti nenovēršamies no grēcīgās darbības. Mēs nemetam gaļas gabalu tikai uz grila, pretējā gadījumā tas netiktu cepts vienmērīgi. Tāpat ir ar mūsu grēcīgo sirdi, mums skaidri jāredz, no kā novērsties.

Viņi deva viņam pa gabalu dedzināmo upuri, ieskaitot galvu, un viņš sadedzināja katru daļu uz altāra. Es gribu koncentrēties uz faktu, ka Ārona divi dēli viņu pamazām iepazīstināja ar piedāvājumu. Viņi nemeta visu zvēru tur augšā, bet uzlika dažus gabalus uz altāra.

Ņemiet vērā, ka Ārona divi dēli ziedoja tēvam upuri pa gabalu. Viņi vienkārši nenolika nokauto dzīvnieku uz altāra kopumā. Tas pats mums jādara ar savu upuri, ar sirdi. Tā vietā, lai teiktu: "Kungs, šeit ir mana sirds", mums vajadzētu dot Dievam tās lietas, kas piesārņo mūsu sirdi. Kungs, es tev dodu savas tenkas, es tev dodu savas iekāri savā sirdī, es tev atstāju savas šaubas. Kad mēs šādā veidā sākam dāvināt savu sirdi Dievam, viņš to pieņem kā upuri. Tad visas sliktās lietas mūsu dzīvē pārvēršas pelnos uz altāra, ko Gara vējš aizpūtīs prom.

autors Freizers Mērdoks