Audio
Finanšu pārvaldība
Kristīgā finanšu pārvaldīšana nozīmē personīgo resursu pārvaldību veidā, kas atspoguļo Dieva mīlestību un dāsnumu. Tas ietver apņemšanos ziedot daļu no personīgajiem finanšu līdzekļiem Baznīcas darbam. Baznīcas Dieva dotā misija sludināt evaņģēliju un ganāmpulku tiek nodrošināta no ziedojumiem. Došana un došana atspoguļo godbijību, ticību, paklausību un ticīgā cilvēka mīlestību pret Dievu, kas ir pestīšanas avots un visa labā devējs. (1. Peter 4,10; 1. korintieši 9,1- sešpadsmit; 2. korintieši 9,6-11)
Nabadzība un dāsnums
Otrajā vēstulē korintiešiem Pāvils sniedza lielisku stāstījumu par to, kā brīnišķīgā prieka dāvana praktiski ietekmē ticīgo dzīvi. "Bet mēs jums, brāļi, darām zināmu Dieva žēlastību, kas tiek dota Maķedonijas draudzēs."2. korintieši 8,1).
Pāvils sniedza ne tikai nelielu ziņojumu - viņš gribēja, lai brāļi Korintas brāļi un māsas atbildētu uz Dieva žēlastību līdzīgi kā baznīca Salonikos. Viņš gribēja viņiem sniegt pareizu un auglīgu atbildi uz Dieva dāsnumu.
Pāvils atzīmē, ka maķedoniešiem bija ”daudz ciešanu” un viņi bija ”ļoti nabagi”, taču viņiem bija arī ”liels prieks” (2. pants). Viņu prieks nenāca no veselības un labklājības evaņģēlija. Viņu lielais prieks radās nevis par to, ka viņiem bija daudz naudas un preču, bet gan no tā, ka viņiem bija ļoti maz!
Viņas reakcija atklāj kaut ko "citas pasaules", kaut ko pārdabisku, kaut ko pilnīgi ārpus savtīgās cilvēces dabiskās pasaules, kaut ko tādu, ko nevar izskaidrot ar šīs pasaules vērtībām: "Jo viņas prieks bija nepārspējams, kad to pierādīja daudzas ciešanas un kaut arī tās bija ļoti nabadzīgi, tomēr viņi ziedoja pārpilnībā un sirsnīgi” (2.p.).
Tas ir pārsteidzoši! Apvienojiet nabadzību un prieku, un ko jūs iegūstat? Bagātīga dāvināšana! Tā nebija viņu procentuālā dāvināšana. "Jo es liecinu savu iespēju robežās, un pat pāri saviem spēkiem viņi veltīja" (3. pants). Viņi deva vairāk nekā bija "saprātīgi". Viņi ziedoja.
Nu, it kā ar to būtu par maz, "un viņi ar lielu pārliecību mūs lūdza, lai viņi varētu palīdzēt svētajiem kalpošanā un sadraudzībā" (4. pants). Savā nabadzībā viņi lūdza Pāvilam iespēju dot vairāk, nekā ir saprātīgi!
Tieši tā Dieva žēlastība darbojās ticīgajiem Maķedonijā. Tas bija apliecinājums viņu lielajai ticībai Jēzum Kristum. Tā bija liecība par viņu garīgi pilnvaroto mīlestību pret citiem cilvēkiem - liecība, ka Pāvils vēlējās, lai korintieši zinātu un atdarinātu. Un tas šodien ir arī kaut kas, ja mēs varam ļaut Svētajam Garam brīvi darboties mūsos.
Vispirms Kungam
Kāpēc maķedonieši darīja kaut ko "ne no šīs pasaules"? Pāvils saka: "...bet viņi nodeva sevi vispirms Tam Kungam un pēc tam mums pēc Dieva gribas" (5.p.). Viņi to darīja, kalpojot Tam Kungam. Viņu upuris vispirms bija Tam Kungam. Tas bija žēlastības darbs, Dieva darbs viņu dzīvē, un viņi atklāja, ka ir priecīgi to darīt. Atsaucoties uz Svēto Garu viņos, viņi zināja, ticēja un rīkojās tā, jo dzīvi nevar mērīt ar materiālo lietu pārpilnību.
Lasot tālāk šajā nodaļā, mēs redzam, ka Pāvils vēlējās, lai korintieši darītu to pašu: ”Tāpēc mēs pārliecinājām Titu, ka viņam, kā viņš bija iesācis iepriekš, arī tagad jāpabeidz šis labums jūsu vidū. Bet, tā kā jūs esat bagāti visā, ticībā un vārdos, un zināšanā, un visā centībā un mīlestībā, ko mēs esam jūsos rosinājuši, tā arī dodiet bagātīgi ar šo bagātību” (6-7.p.).
Korintieši lepojās ar savu garīgo bagātību. Viņiem bija daudz ko dot, bet viņi to nedeva! Pāvils vēlējās, lai viņi izceļas ar dāsnumu, jo tā ir dievišķās mīlestības izpausme, un mīlestība ir vissvarīgākā lieta.
Un tomēr Pāvils zina, ka neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēks var dot, cilvēkam nav nekāda labuma, ja attieksme ir dusmīga, nevis dāsna (1. Korintiešiem 13,3). Tāpēc viņš nevēlas iebiedēt korintiešus, lai viņi negribīgi ziedotu, bet gan vēlas izdarīt uz viņiem zināmu spiedienu, jo korintieši rīkojās slikti un viņiem bija jāpasaka, ka tas tā ir. “Es to nesaku kā pavēli; bet tāpēc, ka citi ir tik dedzīgi, es pārbaudu arī jūsu mīlestību, vai tā ir pareiza
var būt" (2. korintieši 8,8).
Jēzus, mūsu elektrokardiostimulators
Patiess garīgums nav atrodams tajās lietās, ar kurām korintieši lepojās — to mēra pēc Jēzus Kristus, kurš atdeva savu dzīvību par visiem, nevainojamā mēraukla. Tāpēc Pāvils Jēzus Kristus attieksmi pasniedz kā teoloģisku pierādījumu tam dāsnumam, kādu viņš vēlējās redzēt Korintas draudzē: “Jo jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, tomēr kļuva nabags jūsu dēļ. lai jūs caur viņa nabadzību kļūtu bagāti” (9.p.).
Bagātības, uz kurām Pāvils atsaucas, nav fiziskas bagātības. Mūsu dārgumi ir bezgalīgi lielāki nekā fiziskie dārgumi. Jūs esat debesīs, rezervēts mums. Bet pat tagad, ja ļaujam Svētajam Garam darboties mūsu iekšienē, mēs jau varam mazliet izjust šo mūžīgo bagātību.
Patlaban Dieva uzticīgie cilvēki iziet pārbaudījumus, pat nabadzību, un tomēr, tā kā Jēzus dzīvo mūsos, mēs varam būt bagāti ar dāsnumu. Mēs varam izcili dot. Mēs varam
pārsniedziet minimumu, jo pat tagad mūsu prieks par Kristu var pārpildīties, lai palīdzētu citiem.
Daudz varētu teikt par Jēzus piemēru, kurš bieži runāja par bagātību pareizu izmantošanu. Šajā fragmentā Pāvils to apkopo kā "nabadzību". Jēzus bija gatavs padarīt sevi nabagu mūsu dēļ. Viņam sekojot, mēs esam aicināti arī atteikties no šīs pasaules lietām, dzīvot pēc dažādām vērtībām un kalpot viņam, kalpojot citiem.
Prieks un dāsnums
Pāvils turpināja aicinājumu korintiešiem: “Un ar to es runāju savas domas; jo tas noder tev, kas pagājušo gadu sācis ne tikai ar darīšanu, bet arī ar gribēšanu. Bet tagad dariet arī darbu, lai jūs arī sliecaties darīt pēc tā, kas jums ir” (10.-11.p.).
“Jo, ja ir laba griba” – ja ir dāsnuma attieksme – “tas ir apsveicami pēc tā, kas cilvēkam ir, nevis pēc tā, kā viņam nav” (12.p.). Pāvils nelūdza korintiešiem dot tik daudz, cik bija darījuši maķedonieši. Maķedonieši jau bija atdevuši vairāk nekā savu bagātību; Pāvils vienkārši lūdza korintiešiem dot atbilstoši savām spējām, taču galvenais ir tas, ka viņš vēlējās, lai dāsna ziedošana būtu brīvprātīga.
Pāvils turpina ar dažiem brīdinājumiem 9. nodaļā: “Jo es zinu tavu labo gribu, ko es slavēju starp Maķedonijas iedzīvotājiem, kad es saku: Ahaja bija gatava pagājušajā gadā! Un tavs piemērs ir veicinājis vislielāko skaitu” (2.p.).
Tāpat kā Pāvils izmantoja maķedoniešu piemēru, lai pamudinātu korintiešus uz dāsnumu, viņš iepriekš bija izmantojis korintiešus, lai mudinātu maķedoniešus, acīmredzot ar lieliem panākumiem. Maķedonieši bija tik dāsni, ka Pāvils saprata, ka korintieši var darīt daudz vairāk, nekā viņi bija darījuši iepriekš. Bet viņš Maķedonijā lielījās, ka korintieši ir dāsni. Tagad viņš gribēja, lai korintieši to pabeigtu. Viņš vēlas vēlreiz aizrādīt. Viņš vēlas izdarīt zināmu spiedienu, bet vēlas, lai upuris tiktu dots labprātīgi.
"Bet es sūtīju brāļus, lai mūsu lielīšanās ar jums šajā lietā nebūtu veltīga un lai jūs būtu gatavi, kā es par jums teicu, ja tie no Maķedonijas nāks ar mani un atradīs jūs nesagatavotus, , lai nesaka: tu, nokaunies par šo mūsu pārliecību. Tāpēc es uzskatīju par nepieciešamu mudināt brāļus iet pie jums, lai iepriekš sagatavotu svētību, ko jūs pasludinājāt, lai tā būtu gatava kā svētības, nevis alkatības dāvana” (3.-5.p.).
Tad seko pantiņš, ko esam dzirdējuši daudzas reizes iepriekš. “Katrs, kā viņš ir nolēmis savā sirdī, nevis negribot vai piespiedu kārtā; jo priecīgu devēju Dievs mīl” (7.p.). Šī laime nenozīmē uzdzīvi vai smieklus — tas nozīmē, ka mēs atrodam prieku, daloties savās labumos ar citiem, jo Kristus ir mūsos. Došana liek mums justies labi.
Mīlestība un žēlastība darbojas mūsu sirdīs tādā veidā, ka dāvana dzīve mums pamazām kļūst par lielāku prieku.
Jo lielāka svētība
Šajā fragmentā Pāvils runā arī par atlīdzību. Ja mēs dosim brīvi un dāsni, tad Dievs dos arī mums. Pāvils nebaidās atgādināt korintiešiem: "Bet Dievs var dot jums pārpilnībā visu žēlastību, lai jums vienmēr būtu pārpilnība un pārpilnība katrā labā darbā" (8.p.).
Pāvils apsola, ka Dievs būs mums dāsns. Dažreiz Dievs mums dod materiālas lietas, bet Pāvils šeit nerunā par to. Viņš runā par žēlastību – nevis par piedošanas žēlastību (šo brīnišķīgo žēlastību mēs saņemam caur ticību Kristum, nevis dāsnuma darbiem) – Pāvils runā par daudziem citiem žēlastības veidiem, ko Dievs var dot.
Ja Dievs dotu papildu žēlastību Maķedonijas draudzēm, tām būtu mazāk naudas nekā iepriekš - bet daudz vairāk prieka! Jebkuram saprātīgam cilvēkam, ja viņam būtu jāizvēlas, drīzāk būtu nabadzība ar prieku nekā bagātība bez prieka. Prieks ir lielāka svētība, un Dievs dod mums lielāku svētību. Daži kristieši pat iegūst abus - bet viņiem ir arī pienākums izmantot abus, lai kalpotu citiem.
Pēc tam Pāvils citē no Vecās Derības: “Viņš izkaisīja un deva nabagiem” (9. pants). Par kādām dāvanām viņš runā? "Viņa taisnība paliek mūžīgi". Taisnības dāvana atsver tos visus. Dāvana būt taisnīgam Dieva acīs — tā ir dāvana, kas paliek mūžīgi.
Dievs apbalvo dāsnu sirdi
“Bet tas, kas dod sēklu sējējam un maizi barībai, dos arī jums sēklu un to pavairos un liks augt jūsu taisnības augļiem” (10.p.). Šī pēdējā frāze par taisnības ražu parāda, ka Pāvils izmanto attēlus. Viņš nesola burtisku sēklu, bet viņš saka, ka Dievs atalgo dāsnus cilvēkus. Viņš dod viņiem to, ka viņi var dot vairāk.
Viņš vairāk piešķirs cilvēkam, kurš kalpošanai izmanto Dieva dāvanas. Dažreiz viņš atgriežas tāpat: graudu par graudiem, naudu par naudu, bet ne vienmēr. Dažreiz viņš mūs svētī ar neizmērojamu prieku apmaiņā pret upurēšanu. Viņš vienmēr dod labāko.
Pāvils teica, ka korintiešiem būs viss nepieciešamais. Kādā nolūkā? Lai viņi būtu "bagāti katrā labā darbā". To pašu viņš saka 12. pantā: “Jo šīs sapulces kalpošana ne tikai apmierina svēto trūkumu, bet arī sniedz daudz pateicības Dievam.” Var teikt, ka Dieva dāvanas nāk ar nosacījumiem. Mums tie ir jāizmanto, nevis jāslēpj skapī.
Tie, kas ir bagāti, būs bagāti labos darbos. “Pasaki šīs pasaules bagātajiem nebūt lepniem un necerēt uz nenoteiktām bagātībām, bet gan uz Dievu, kas mums piedāvā visu pārpilnībā baudīt; darīt labu, pārpilnībā labos darbos, ar prieku dot, palīdzēt” (1. Timotejs 6,17-18).
Īstā dzīve
Kāds ir atalgojums par šādu neparastu uzvedību cilvēkiem, kuri neturas pie bagātības kā pie kā pieturēties, bet labprāt to atdod? “Ar to viņi vāc dārgumus labam nākotnes iemeslam, lai varētu aptvert patieso dzīvi” (19.p.). Kad mēs uzticamies Dievam, mēs aptveram dzīvi, kas ir īstā dzīve.
Draugi, ticība nav viegla dzīve. Jaunā derība mums nesola ērtu dzīvi. Tas piedāvā bezgalīgi vairāk nekā miljonu. Ieguvums no mūsu ieguldījumiem, taču tas var ietvert dažus nozīmīgus upurus šajā pagaidu dzīvē.
Un tomēr šajā dzīvē ir arī liels ieguvums. Dievs dod bagātīgu žēlastību tādā veidā (un savā bezgalīgajā gudrībā), ka viņš zina, ka tas mums ir vislabākais. Mēs varam uzticēties Viņam ar savu dzīvi mūsu pārbaudījumos un svētībās. Mēs varam uzticēties Viņam visās lietās, un, kad to darām, mūsu dzīve kļūst par ticības liecību.
Dievs mūs tik ļoti mīl, ka sūtīja savu dēlu mirt par mums pat tad, kad mēs vēl bijām grēcinieki un ienaidnieki. Tā kā Dievs mums jau ir parādījis šādu mīlestību, mēs varam būt droši, ka Viņš parūpēsies par mums mūsu ilgtermiņa labā, tagad, kad mēs esam Viņa bērni un draugi. Mums nav jāuztraucas par "savu" naudu.
Pateicības raža
Atgriezīsimies pie 2. 9.nodaļu korintiešiem 11 un ievērojiet, ko Pāvils māca korintiešiem par viņu finansiālo un materiālo dāsnumu. “Tā jūs būsiet visās lietās bagāti, lai dotu visu dāsnumu, kas darbojas caur mums, pateicībā Dievam. Jo šīs pulcēšanās kalpošana ne tikai apmierina svēto vajadzību, bet arī ļoti daudz darbojas, pateicoties Dievam” (12.. pants).
Pāvils atgādina korintiešiem, ka viņu dāsnums nav tikai humāns darbs - tam ir teoloģiski rezultāti. Cilvēki pateicīsies Dievam par to, jo viņi saprot, ka Dievs darbojas caur cilvēkiem. Dievs to liek tiem, kas dod, lai dod no sirds. Tā tiek darīts Dieva darbs.
"Jo šajā uzticīgajā kalpošanā viņi slavē Dievu vairāk par jūsu paklausību Kristus evaņģēlija apliecināšanā un par jūsu sadraudzību ar viņiem un visiem" (13. pants). Šajā jautājumā ir vairāki vērā ņemami punkti. Pirmkārt, korintieši spēja pierādīt sevi ar savu rīcību. Viņi savās darbībās parādīja, ka viņu ticība ir patiesa. Otrkārt, dāsnums sniedz ne tikai pateicību, bet arī pateicību [slavu] Dievam. Tā ir pielūgsmes forma. Treškārt, lai pieņemtu žēlastības evaņģēliju, ir nepieciešama arī zināma paklausība, un šī paklausība ietver arī fizisko resursu dalīšanu.
Dāvāšana evaņģēlijam
Pāvils rakstīja par dāsnu ziedošanu saistībā ar centieniem mazināt badu. Bet tas pats princips attiecas arī uz finanšu kolekcijām, kuras mums šodien ir Baznīcā, lai atbalstītu evaņģēliju un Baznīcas kalpošanu. Mēs turpinām atbalstīt svarīgu darbu. Tas ļauj darbiniekiem, kas sludina evaņģēliju, pēc iespējas labāk nopelnīt iztiku no evaņģēlija.
Dievs joprojām atlīdzina par dāsnumu. Tas joprojām sola dārgumus debesīs un mūžīgus priekus. Evaņģēlijs joprojām izvirzīja prasības mūsu finansēm. Mūsu attieksme pret naudu joprojām atspoguļo mūsu ticību tam, ko Dievs dara tagad un mūžīgi. Cilvēki joprojām pateiksies un slavēs Dievu par upuriem, ko mēs šodien darām.
Mēs saņemam svētības no naudas, ko mēs piešķiram baznīcai - ziedojumi mums palīdz samaksāt īri par sanāksmju telpu, par pastorālo aprūpi, par publikācijām. Bet mūsu ziedojumi arī palīdz citiem nodrošināt literatūru citiem, nodrošināt vietu, kur cilvēki var iepazīt ticīgo kopienu, kas mīl grēciniekus; samaksāt ticīgo grupai, kas rada un uztur atmosfēru, kurā jauniem apmeklētājiem var mācīt par pestīšanu.
Jūs (vēl) nepazīstat šos cilvēkus, bet viņi būs jums pateicīgi – vai vismaz paldies Dievam par jūsu dzīvajiem upuriem. Tas patiešām ir svarīgs darbs. Vissvarīgākais, ko mēs varam darīt šajā dzīvē pēc tam, kad esam pieņēmuši Kristu kā savu Glābēju, ir palīdzēt augt Dieva valstībai, radīt pārmaiņas, ļaujot Dievam darboties mūsu dzīvē.
Es gribētu beigt ar Pāvila vārdiem 14.-15. pantā: “Un savā lūgšanā par jums viņi ilgojas pēc jums, jo pār jums ir pārlieku liela Dieva žēlastība. Bet paldies Dievam par viņa neizsakāmo dāvanu!”
Jāzeps Tkačs
