Ļaunuma problēma šajā pasaulē

Ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēki atsakās no ticības Dievam. Viens no iemesliem, kas izceļas, ir "ļaunuma problēma", ko teologs Pīters Krefts sauc par "lielāko ticības pārbaudi, lielāko kārdinājumu uz neticību". Agnostiķi un ateisti bieži izmanto ļaunuma problēmu kā argumentu, lai sētu šaubas vai noliegtu Dieva esamību. Viņi apgalvo, ka ļaunuma un Dieva līdzāspastāvēšana ir maz ticama (pēc agnostiķu domām) vai neiespējama (pēc ateistu domām). Sekojošā apgalvojuma argumentu ķēde nāk no grieķu filozofa Epikūra laikiem (apmēram 300.g.pmē.). To 18. gadsimta beigās pārņēma un popularizēja skotu filozofs Deivids Hjūms.

Šeit ir paziņojums:
“Ja Dieva griba ir novērst ļaunumu, bet viņš nevar, tad Viņš nav visvarens. Vai arī viņš var, bet tā nav viņa griba: tad Dievs ir greizsirdīgs. Ja abi ir patiesi, viņš var un vēlas tos novērst: no kurienes nāk ļaunums? Un, ja nav ne gribas, ne spēju, kāpēc lai mēs viņu saucam par Dievu?

Epikūrs un vēlāk Hjūms uzzīmēja Dieva ainu, kas nekādā ziņā nebija viņa. Man šeit nav vietas pilnīgai atbildei (teologi to sauc par teodiciju). Bet es vēlos uzsvērt, ka šī argumentu ķēde nevar pat pietuvoties izslēgšanas argumentam pret Dieva esamību. Kā norādīja daudzi kristiešu apoloģēti (apoloģēti ir teologi, kas nodarbojas ar savu zinātnisko "attaisnošanu" un ticības principu aizstāvēšanu), ļaunuma esamība pasaulē ir pierādījums Dieva esamībai, nevis pret to. Tagad es vēlētos sīkāk par to runāt.

Ļaunums nosaka labu

Apgalvojums, ka ļaunums ir objektīva iezīme mūsu pasaulē, izrādās divkāršs zobens, kas daudz dziļāk sašķeļ agnostiķus un ateistus nekā to dara teisti. Lai apgalvotu, ka ļaunuma klātbūtne atspēko Dieva esamību, ir jāatzīst ļaunuma esamība. No tā izriet, ka jābūt absolūtam morāles likumam, kas ļaunu definē kā ļaunu. Nevar attīstīt loģisku ļaunuma jēdzienu, nepieņemot visaugstāko morālo likumu. Tas mūs nostāda lielā dilemmā, jo tas rada jautājumu par šī likuma izcelsmi. Citiem vārdiem sakot, ja ļaunums ir pretstats labumam, kā mēs varam noteikt, kas ir labs? Un no kurienes rodas izpratne par šo apsvērumu?

Das 1. Mozus grāmata mums māca, ka pasaules radīšana bija laba, nevis ļauna. Tomēr tas arī stāsta par cilvēces krišanu, ko izraisīja ļaunums un izraisīja ļaunumu. Ļaunuma dēļ šī pasaule nav labākā no visām iespējamām pasaulēm. Līdz ar to ļaunuma problēma atklāj novirzi no tā, "kā tam vajadzētu būt". Tomēr, ja lietas nav tā, kā tām vajadzētu būt, tad ir jābūt Ja ir tāds ceļš, tad ir jābūt pārpasaulīgam plānam, plānam un mērķim, lai sasniegtu šo vēlamo stāvokli. Tas savukārt paredz pārpasaulīgu būtni (Dievu), kas ir šī plāna aizsācēja. Ja nav Dieva, tad tam nekādi nevajadzētu būt, un līdz ar to arī ļaunuma nebūtu. Tas viss var izklausīties mazliet mulsinoši, bet tā nav. Tas ir rūpīgi izstrādāts loģisks secinājums.

Pareizi un nepareizi saskaras viens ar otru

CS Lūiss šo loģiku pārņēma galējībā. Savā grāmatā “Piedod, es esmu kristietis” viņš ļauj mums zināt, ka viņš bija ateists, galvenokārt tāpēc, ka pasaulē ir ļaunums, cietsirdība un netaisnība. Bet, jo vairāk viņš domāja par savu ateismu, jo vairāk viņš skaidri atzina, ka netaisnības definīcija ir atkarīga tikai no absolūta juridiska viedokļa. Likums paredz taisnīgu cilvēku, kurš stāv pāri cilvēcei un kuram ir pilnvaras radīt radīto realitāti un tajā noteikt likuma normas.

Turklāt viņš saprata, ka ļaunums nav radies Dieva Radītāja dēļ, bet gan radībās, kas padevās kārdinājumam neuzticēties Dievam un izvēlējās grēkot. Lūiss arī saprata, ka tad, kad cilvēki bija labā un ļaunā avots, cilvēki nevar būt objektīvi, jo viņi ir pakļauti pārmaiņām. Viņš arī secināja, ka viena cilvēku grupa var spriest par citiem, vai viņi ir rīkojušies labi vai slikti, bet tad otra grupa var pretoties tam ar savu labo un slikto versiju. Tad rodas jautājums, kāda autoritāte slēpjas aiz šīm konkurējošām labā un sliktā versijām? Kur ir objektīvā norma, kad vienā kultūrā kaut kas tiek uzskatīts par nepieņemamu, bet otrā – par pieļaujamu? Mēs redzam šo dilemmu visā pasaulē, bieži (diemžēl) reliģijas vai citu ideoloģiju vārdā.

Atliek: ja nav augstākā radītāja un morāles likumdevēja, tad nevar būt arī objektīvas normas labajam. Ja nav objektīva labestības standarta, kā var uzzināt, vai kaut kas ir labs? Lūiss to ilustrēja: “Ja Visumā nebūtu gaismas un līdz ar to arī radījumu ar acīm, tad mēs nekad neuzzinātu, ka ir tumšs. Vārdam tumšs mums nebūtu nekādas nozīmes.

Mūsu personīgais un labais Dievs sakauj ļauno

Tikai tad, kad ir personisks un labais Dievs, kas pretojas ļaunumam, ir jēga apsūdzēt ļaunumu vai aicināt rīkoties. Ja tāda Dieva nebūtu, pie viņa nevarētu vērsties. Nebūtu nekāda pamata uzskatiem, kas pārsniedz to, ko mēs saucam par labu un sliktu. Nekas cits neatliktu, kā uzlīmēt “labo” uzlīmi uz to, uz ko mums ir tieksme; tomēr, ja tas būtu pretrunā ar kāda cita vēlmēm, mēs to apzīmētu kā sliktu vai ļaunu. Tādā gadījumā nebūtu nekā objektīvi ļauna; nav īsti par ko sūdzēties un arī nav nevienam, par ko sūdzēties. Lietas būtu tādas, kādas tās ir; jūs varat tos saukt kā vēlaties.

Tikai ticot personīgajam un labajam Dievam, mums patiešām ir pamats nosodīt ļaunumu un mēs varam vērsties pie “kāda”, lai tas tiktu iznīcināts. Pārliecība, ka pastāv reāla ļaunuma problēma un ka kādu dienu tā tiks atrisināta un visas lietas tiks sakārtotas, ir labs pamats ticībai, ka pastāv personisks un labais Dievs.

Pat ja ļaunums turpinās, Dievs ir ar mums, un mums ir cerība

Ļaunums pastāv - vienkārši paskatieties uz jaunumiem. Mēs visi esam piedzīvojuši ļaunumu un zinām postošās sekas. Bet mēs arī zinām, ka Dievs neļauj mums turpināt savu kritušo stāvokli. Iepriekšējā rakstā es norādīju, ka mūsu krišana nepārsteidza Dievu. Viņam nevajadzēja ķerties pie plāna B, jo viņš jau bija ieviesis savu plānu ļaunuma pārvarēšanai, un šis plāns ir Jēzus Kristus un izlīgums. Kristū Dievs pieveica ļaunumu ar savu īsto mīlestību; šis plāns pastāv jau kopš pasaules dibināšanas. Jēzus krusts un augšāmcelšanās mums parāda, ka ļaunumam nebūs pēdējā vārda. Tā kā Dievs strādā Kristū, ļaunumam nav nākotnes.

Vai jūs ilgojaties pēc Dieva, kurš redz ļaunumu, kurš laipni uzņemas par to atbildību, kurš ir apņēmies kaut ko darīt lietas labā un kurš galu galā visu sakārto? Tad man jums ir labas ziņas — tas ir pats Dievs, ko Jēzus Kristus atklāja. Lai gan mēs atrodamies "šajā ļaunajā pasaulē" (Galatiešiem 1,4) dzīvo, kā rakstīja Pāvils, Dievs mūs nav nedz padevis, nedz atstājis bez cerības. Dievs mums visiem apliecina, ka viņš ir ar mums; viņš ir iekļuvis mūsu eksistences šeit un tagad un tādējādi dod mums svētību saņemt "pirmo augļus" (Rom. 8,23) no “nākamās pasaules” (Lūkas 18,30) — “ķīla” (Efeziešiem 1,13-14) Dieva labestība, kāda tā būs klātesoša viņa valdīšanas laikā viņa valstības pilnībā.

Ar Dieva žēlastību mēs tagad iemiesojam Dieva valstības zīmes caur mūsu kopdzīvi draudzē. Trīsvienīgais Dievs, kas mīt iekšā, tagad ļauj mums piedzīvot kādu no sadraudzības, ko Viņš mums jau no paša sākuma ir plānojis. Sadrībā ar Dievu un vienam ar otru būs prieks — patiesa dzīve, kas nekad nebeidzas un kurā nenotiek ļaunums. Jā, mums visiem ir savas cīņas šajā godības pusē, bet mūs mierina apziņa, ka Dievs ir ar mums – Viņa mīlestība dzīvo mūsos mūžīgi caur Kristu – caur Viņa Vārdu un Viņa Garu. Svētie Raksti saka: "Lielāks ir tas, kas ir jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē."1. Johannes 4,4).

autors Džozefs Tkaks

Ļaunuma problēma šajā pasaulē