Audio
Kristieša staigāšana pa virvi
Televīzijā bija reportāža par kādu vīrieti Sibīrijā, kurš atkāpās no “zemes dzīves” un devās uz klosteri. Viņš pameta sievu un meitu, pameta savu mazo biznesu un pilnībā nodeva sevi baznīcai. Reportieris viņam jautāja, vai sieva dažreiz viņu apciemo. Viņš teica, ka nē, sieviešu apmeklējumi nav atļauti, jo viņas varētu tikt kārdinātas. Nu, mēs varam domāt, ka ar mums kaut kas tāds nevarētu notikt. Varbūt mēs uzreiz neatkāptos uz klosteri. Šim stāstam ir līdzība ar mūsu dzīvi. Kā kristieši mēs pārvietojamies divās pasaulēs, starp zemes un garīgo esamību. Mūsu ticības ceļojums ir kā staigāšana pa virvi.
Briesmas, kas saistītas ar pārāk tālu nokrišanu vienā vai otrā pusē, mūs pavada mūsu dzīves ceļojumā. Ja mēs paslīdējam vienā pusē, mēs esam pārāk zemiski domājoši; Ja mēs noslīdējam no otras puses, mēs dzīvojam pārāk reliģiozi. Vai nu mēs mēdzam būt reliģiozi, vai arī dzīvojam pārāk sekulāri. Cilvēks, kurš ir pārāk koncentrējies uz debesu un tikai gaida, kad viss beigsies, bieži vien zaudē spēju baudīt skaistas dāvanas, kuras Dievs ir sarūpējis. Viņš var domāt: vai Dievs nav mācījis mūs attālināties no pasaules tāpēc, ka viņa valstība nav no šīs pasaules un tāpēc, ka tā ir kritusi? Bet kāda ir šīs pasaules būtība? Tās ir cilvēciskas kaislības, tiekšanās pēc mantas un varas, dzīve, ko raksturo pašapmierinātība un lepnums. Tas viss nenāk no Dieva, bet pieder pasaulīgajai sfērai.
Cilvēks, kurš pārāk koncentrējas uz debesu lietām, bieži vien neapzināti atkāpjas no pasaules, atstājot novārtā ģimeni un draugus un veltot sevi vienīgi Bībeles studijām un meditācijām. Īpaši brīžos, kad nejūtamies labi un saskaramies ar problēmām, mums ir tendence aizbēgt no pasaules. Tas var būt bēgšanas ceļš, jo mēs vairs nevaram izturēt ciešanas un netaisnību, kas mums ir apkārt. Jēzus Kristus nāca šajā kritušajā pasaulē, pazemojās, kļūstot par cilvēku, un cieta nežēlīgu nāvi, lai visi cilvēki varētu tikt izglābti. Viņš nāca kā gaisma tumsā, lai dotu cerību un atvieglotu ciešanas.
Lai gan Dievs zināja šīs pasaules stāvokli, Viņš radīja tik daudz lietu, ko cilvēks var baudīt, piemēram, mūziku, smaržas, ēdienu, cilvēkus, kurus mēs mīlam, dzīvniekus un augus. Dāvids slavē Dieva radīto: "Kad es redzu debesis, tavu pirkstu darbu, mēnesi un zvaigznes, ko tu esi sagatavojis: kas ir cilvēks, ka tu viņu atceries, un cilvēka bērns, ka tu par viņu rūpējies? (Psalms 8,4-5. ).
Arī mūsu mirstīgais ķermenis ir brīnišķīgi radīts, kā to izsaka Dāvids un par to pateicas Dievam: “Jo Tu sagatavoji manas nieres un veidoji mani dzemdē. Es pateicos jums, ka esmu brīnišķīgi radīts; brīnišķīgi ir tavi darbi; Mana dvēsele to zina.” (13. psalms9,13-14. ).
Viena no lielākajām dāvanām, ko Dievs mums ir devis, ir iespēja priecāties un baudīt. Viņš deva mums piecas maņas un sajūtas, lai mēs varētu baudīt dzīvi. Ar kādām briesmām saskaras pārāk “zemiski” domājošie? Mēs, iespējams, esam starp tiem, kuriem nav problēmu sasniegt cilvēkus vienlīdzīgā līmenī, mēs esam attiecību cilvēki. Bet varbūt mēs mēdzam iet uz kompromisiem, lai iepriecinātu citus vai nezaudētu mīļoto. Varbūt mēs pārāk daudz laika veltām ģimenei un draugiem un atstājam novārtā savu kluso laiku ar Dievu. Protams, mums ir jāpalīdz citiem un jāpalīdz viņiem, taču mums nevajadzētu atbalstīt viņu ērtības vai ļauties, ka mūs izmanto. Kā kristiešiem mums arī jāiemācās pateikt “nē” un pareizi noteikt savas prioritātes. Vissvarīgākais ir mūsu attiecības ar Dievu, visam pārējam jābūt sekundāram. Jēzus skaidri parāda, ko viņš no mums prasa: "Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu, māti, sievu, bērnus, brāļus, māsas un savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis" (Lūkas 1.4,26).
Mīlestība pret Dievu
Mūsu mīlestība pret Dievu ir vissvarīgākā lieta, bet mums ir arī jāmīl savi līdzcilvēki. Tagad, kā mēs varam staigāt pa virvi, nenokrītot no vienas vai otras puses? Galvenais ir līdzsvars – un līdzsvarotākais cilvēks, kas jebkad dzīvojis, bija Jēzus Kristus, Cilvēka Dēls. Tikai caur Viņa darbu mūsos mēs varam sasniegt šo līdzsvaru. Jēzus īsi pirms savas nāves sacīja saviem mācekļiem: "Es esmu vīnogulājs, jūs esat zari. Kas paliek manī un es viņā, tas nes daudz augļu; jo bez manis jūs neko nevarat darīt.” (Jāņa 15,5). Viņš bieži atkāpās un pavadīja daudz laika lūgšanā ar Tēvu. Viņš pagodināja Dievu ar saviem darbiem un dziedināšanu. Viņš cieta kopā ar tiem, kas cieta, un priecājās ar tiem, kas priecājās. Viņš varēja tikt galā ar bagātiem un nabadzīgiem cilvēkiem.
Ilgas pēc jaunas dzīves
Pāvils atklāj savas ilgas: “Tādēļ arī mēs vaidam un ilgojamies ietērpties savā mājoklī, kas ir no debesīm” (2. korintieši 5,2). Jā, mēs ilgojamies satikt savu Radītāju, būt kopā ar viņu mūžīgi. Mēs ilgojamies pēc laika, kad visas ciešanas šajā pasaulē būs beigušās un Dieva taisnība uzvarēs. Mēs ilgojamies tikt atbrīvoti no grēka un arvien vairāk kļūt par Jauno Cilvēku.
Kā Jēzus Kristus skatītos uz tā vīrieša dzīvi, kurš pamet savu ģimeni, bēg no saviem pienākumiem uz zemes un meklē savu pestīšanu? Kā tas iekļaujas Dieva uzdotajā misijā, lai piesaistītu cilvēkus Viņam? Ikvienam no mums var gadīties, ka mēs atstājam novārtā savas ģimenes vai citus cilvēkus un veltām sevi tikai Bībeles studijām. Mēs kļūstam atsvešināti no pasaules un nespējam saprast cilvēku rūpes un vajadzības. Bet mums ir jājautā sev, kā Jēzus Kristus vēlas redzēt mūsu dzīvi šajā pasaulē? Kādam mērķim tas kalpo? Mēs esam tur, lai izpildītu misiju – uzvarēt cilvēkus Dievam.
pasūtījums
Jēzus sacīja brāļiem Sīmanim un Andrejam: “Nāciet, sekojiet man! Es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem” (Mateja ev 4,19). Jēzus spēja uzrunāt cilvēkus, runājot līdzībās. Visu, ko darīja, viņš pakārtoja sava tēva gribai. Ar Jēzus palīdzību mēs varam staigāt pa šo virvi. Visā, ko darām, un katrā lēmumā, ko pieņemam, mums jāsaka kā Jēzum Kristum: «Tēvs, ja vēlies, ņem no manis šo biķeri; Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas evaņģēlijs 22,42). Mums arī jāsaka: Tavs prāts lai notiek!
autore Kristīne Joostena
Vairāk rakstu par dzīvi kā kristietim: