Ticīgo mantojums

Ticīgo mantojums ir pestīšana un mūžīgā dzīvība Kristū kā Dieva bērnos kopībā ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Pat tagad tēvs pārceļ ticīgos uz sava dēla valstību; viņu mantojums tiek glabāts debesīs un tiks dots pilnībā Kristus otrās atnākšanas reizē. Augšāmceltie svētie valda kopā ar Kristu Dieva valstībā. (1. Johannes 3,1- sešpadsmit; 2,25; Romiešiem 8:16-21; Kolosieši 1,13; Daniels 7,27; 1. Peter 1,3-5; epifānija 5,10)

Atlīdzības par sekošanu Kristum

Pēteris reiz jautāja Jēzum: “Tad Pēteris iesāka un sacīja viņam: Lūk, mēs esam visu atstājuši un sekojuši tev. kas mums tiks dots pretī?” (Mateja 19,27). Mēs to varētu pārfrāzēt šādi: “Mēs no daudz kā atteicāmies, lai būtu šeit. Vai tas tiešām ir tā vērts? Daži no mums var uzdot to pašu jautājumu. Mēs savā ceļojumā atteicāmies no daudz kā – karjeras, ģimenes, darba, statusa, lepnuma. Vai tas tiešām ir tā vērts? Vai mums ir kāda atlīdzība?

Mēs bieži esam runājuši par atlīdzību Dieva Valstībā. Daudzi dalībnieki uzskatīja, ka šīs spekulācijas ir ļoti iedrošinošas un motivējošas. Tas pauda mūžīgo dzīvi tādā nozīmē, ka mēs to varētu saprast. Mēs varētu sevi iepazīstināt ar fizisku atlīdzību, kas mūsu upurus padara vērtīgus.

Labā ziņa ir tā, ka mūsu darbs un upuri nav veltīgi. Mūsu centieni tiks atalgoti - pat tie upuri, kurus mēs izdarījām doktrināru pārpratumu dēļ. Jēzus saka, ka vienmēr, kad mūsu motīvs ir pareizs - ja mūsu darbs un upuri ir Viņa vārda dēļ - mēs tiksim apbalvoti.

Es domāju, ka būs noderīgi pārrunāt, kādus apbalvojumus Dievs mums apsola. Svētajos Rakstos par to ir diezgan daudz ko teikt. Dievs zina, ka mēs uzdodam šo jautājumu. Mums ir vajadzīga atbilde. Viņš iedvesmoja Svēto Rakstu autorus runāt par atalgojumu, un es esmu pārliecināts, ka tad, kad Dievs sola atlīdzību, mēs uzskatīsim to par ārkārtīgi vērtīgu — daudz vairāk nekā mēs uzdrošināmies lūgt (Efeziešiem 3,20).

Atlīdzības tagad un mūžīgi

Sāksim ar to, kā Jēzus atbildēja uz Pētera jautājumu: "Jēzus viņiem sacīja: Patiesi es jums saku: jūs, kas esat man sekojuši, piedzimsiet no augšienes, kad Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, sēžot arī divpadsmit troņos. tiesājot divpadsmit Izraēla ciltis. Un kas mana vārda dēļ pamet mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai zemi, tas saņems to simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību.” (Mateja 1.9,28-29).

Marka evaņģēlijs skaidri parāda, ka Jēzus runā par diviem dažādiem laika periodiem. "Jēzus sacīja: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas manis un evaņģēlija dēļ būtu atstājis mājas vai brāļus vai māsas, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus, kas nesaņemtu simtkārtīgi: tagad plkst. šoreiz mājas un brāļi, un māsas, un mātes, un bērni, un lauki vajāšanu vidū – un nākošajā pasaulē mūžīgā dzīvība” (Marks 10,29-30).

Jēzus skaidri norāda, ka Dievs mūs bagātīgi atalgos, taču viņš arī brīdina, ka šī dzīve nav fiziska greznība. Šajā dzīvē mēs pārdzīvosim vajāšanas, pārbaudījumus un ciešanas. Bet svētības atsver grūtības proporcijā 100:1. Neatkarīgi no tā, kādus upurus mēs nesam, mēs saņemsim bagātīgu atalgojumu. Kristīgā dzīve noteikti ir "tā vērta".

Protams, Jēzus nesola dot 100 laukus ikvienam, kurš pamet fermu, lai viņam sekotu. Viņš nesola, ka visus padarīs turīgus. Viņš nesola dot 100 mātes. Viņš šeit nerunā stingri burtiski. Viņš domā, ka tas, ko mēs no viņa šajā dzīvē saņemam, būs simts reizes vērtīgāks nekā tas, no kura mēs atsakāmies - to mēra pēc patiesās vērtības, mūžīgās vērtības, nevis ar īslaicīgu fizisku muļķību.

Pat mūsu pārbaudījumiem ir garīga vērtība mūsu labā (Romiešiem 5,3-4; Džeimss 1,2-4), un tas ir vairāk vērts nekā zelts (1. Peter 1,7). Dievs dažreiz dod mums zeltu un citus pagaidu apbalvojumus (iespējams, kā mājienu par labākām lietām, kas gaidāmas), taču vissvarīgākie ir tie, kas ilgst visilgāk.

Atklāti sakot, es šaubos, ka mācekļi saprata, ko Jēzus teica. Viņi joprojām domāja par fizisku valstību, kas drīzumā atnesīs izraēliešiem zemes brīvību un varu (Apd. 1,6). Stefana un Jēkaba ​​moceklība (Apd 7,57-60; 12,2) patīk kā diezgan
Pārsteigums. Kur bija simtkārtīga atlīdzība par viņu?

Līdzības par atlīdzību

Dažādās līdzībās Jēzus norādīja, ka uzticīgi mācekļi saņems lielu atlīdzību. Dažreiz atlīdzība tiek raksturota kā parasti, bet Jēzus izmantoja arī citus veidus, kā aprakstīt mūsu atlīdzību.

Līdzībā par strādniekiem vīna dārzā pestīšanas dāvanu attēlo dienas alga (Mateja 20,9:16-2). Līdzībā par jaunavām balva ir kāzu mielasts (Mateja 5,10).

Līdzībā par talantiem atalgojums ir aprakstīts vispārīgi: cilvēks ir "paaugstināts pār daudziem" un var "ieiet Tā Kunga priekā" (20.-23. pants).

Līdzībā par aitām un āžiem svētajiem mācekļiem ir atļauts mantot valstību (34. pants). Līdzībā par pārvaldniekiem uzticamais pārvaldnieks tiek atalgots ar to, ka viņš ir augstāks par visu kunga mantu (Lūkas 1. Kor.2,42-44).

Līdzībās par mārciņām uzticīgajiem kalpiem tika dota vara pār pilsētām (Lūkas 1. Kor.9,16-19). Jēzus apsolīja 12 mācekļiem valdīt pār Izraēla ciltīm (Mateja 19,28; Lūka 22,30). Tiatiras baznīcas locekļiem ir dota vara pār tautām (Atkl 2,26-27).

Jēzus ieteica mācekļiem ”krāt dārgumus debesīs” (Mateja ev 6,19-21). Viņš norādīja, ka tas, ko mēs darām šajā dzīvē, tiks atalgots nākotnē - bet kāda veida atlīdzība tas ir? Kas gan par dārgumu, ja nav ko pirkt? Ja ceļi ir izgatavoti no zelta, kāda būs zelta vērtība?

Ja mums ir garīgs ķermenis, mums vairs nebūs vajadzīgas fiziskas lietas. Es domāju, ka šis fakts liek domāt, ka, domājot par mūžīgajām atlīdzībām, mums galvenokārt būtu jārunā par garīgajām atlīdzībām, nevis fiziskām lietām, kuras aizies. Bet problēma ir tā, ka mums nav vārdu krājuma, lai aprakstītu eksistences detaļas, kuras mēs nekad neesam piedzīvojuši. Tāpēc mums ir jālieto vārdi, pamatojoties uz fizisko, pat ja mēs cenšamies aprakstīt, kā izskatās garīgais.

Mūsu mūžīgā atlīdzība būs kā dārgums. Dažos veidos tas būs kā valstības mantojums. Dažos veidos tas būs tāpat kā novietot virs Kunga mantām. Tas būs tāpat kā pārvaldīt vīna dārzu saimniekam. Tā būs kā atbildība par pilsētām. Tie būs kā kāzu mielasti, kad mēs priecāsimies par Kungu. Atlīdzība ir tāda kā šīs lietas - un vēl daudz vairāk.

Mūsu garīgās svētības būs daudz labākas par fiziskajām lietām, kuras mēs zinām šajā dzīvē. Mūsu mūžība Dieva klātbūtnē būs daudz krāšņāka un priecīgāka nekā fiziska atlīdzība. Visas fiziskās lietas, neatkarīgi no tā, cik skaistas vai vērtīgas, ir tikai bezgala labākas debesu atlīdzības vājās ēnas.

Mūžīgais prieks ar Dievu

Dāvids to izteica šādi: “Tu rādi man dzīves ceļu: tavā klātbūtnē ir prieka pilnība un prieks pie tavas labās rokas mūžīgi” (1. psalms).6,11). Jānis to raksturoja kā laiku, kad "nebūs vairs ne nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju" (Atklāsmes 20,4). Visi būs ļoti priecīgi. Nekāda veida neapmierinātības vairs nebūs. Neviens nevarēs iedomāties, ka kaut nedaudz varētu būt labāk. Mēs būsim sasnieguši mērķi, kuram Dievs mūs radīja.

Jesaja aprakstīja dažus no šiem priekiem, kad viņš pareģoja tautu, kas atgriežas savā zemē: „Tā Kunga atpestītie nāks atkal un ar kliegšanu nāks uz Ciānu; mūžīgs prieks būs pār viņu galvām; Prieks un prieks viņus pārņems, sāpes un nopūtas pazudīs.” (Jesajas 3. Kor.5,10). Mēs būsim Dieva klātbūtnē un būsim laimīgāki nekā jebkad agrāk. Tas ir tas, ko kristietība tradicionāli vēlējās paust ar jēdzienu doties uz debesīm.

Vai ir nepareizi vēlēties atlīdzību?

Daži kristietības kritiķi ir izsmējuši debesu jēdzienu kā nereālu cerību, taču izsmiekls nav labs pamatojuma veids. Bet patiesais jautājums ir: vai ir atlīdzība vai nav? Ja debesīs patiešām notiek atlīdzība, tas nav smieklīgi, ja mēs ceram to izbaudīt. Ja mūs patiešām apbalvo, ir smieklīgi tos negribēt.

Vienkāršais fakts ir tāds, ka Dievs ir apsolījis mūs atalgot. “Bet bez ticības nav iespējams Dievam patikt; jo kas grib nākt pie Dieva, tam jātic, ka Viņš ir un ka Viņš dod algu tiem, kas Viņu meklē." (Ebrejiem) 11,6). Ticība atalgojumam ir daļa no kristīgās ticības. Neskatoties uz to, daži cilvēki domā, ka kristiešiem ir kaut kā pazemojoši vai mazāk godājami, ka viņi vēlas saņemt atlīdzību par savu darbu. Viņi domā, ka kristiešiem jākalpo ar mīlestības motīvu, negaidot nekādu atlīdzību par savu darbu. Bet tas nav viss Bībeles vēstījums. Papildus bezmaksas pestīšanas dāvanai no žēlastības caur ticību, Bībele sola atlīdzību saviem ļaudīm, un nav nekā slikta, ja iekārojam Dieva apsolījumus.

Noteikti mums vajadzētu kalpot Dievam no mīlestības motivācijas, nevis kā algoti vīrieši, kuri strādā tikai algas dēļ. Tomēr Raksti runā par atlīdzību un apliecina mums, ka mēs tiksim atlīdzināti. Mums ir gods ticēt Dieva solījumiem un tos iedrošināt. Atalgojums nav vienīgais Dieva izpirkto bērnu motīvs, bet tie ir daļa no paketes, kuru Dievs mums ir devis.

Kad dzīve kļūst grūta, tas palīdz mums atcerēties, ka ir cita dzīve, kurā mēs saņemsim atlīdzību. "Ja mēs ceram tikai uz Kristu šajā dzīvē, tad mēs esam visnožēlojamākie no visiem cilvēkiem."1. Korintiešiem 15,19). Pāvils zināja, ka nākamā dzīve padarīs viņa upurus vērtīgus. Viņš atteicās no īslaicīgiem priekiem, lai meklētu labākus, ilgtermiņa priekus (filipieši 3,8).

Pāvils nebaidījās lietot vārdu “ieguvums” (filipiešiem 1,21; 1. Timotejs 3,13; 6,6; ebreji 11,35) izmantot. Viņš zināja, ka viņa turpmākā dzīve būs daudz labāka nekā šīs dzīves vajāšanas. Jēzus atcerējās arī sava upura svētības un bija gatavs paciest krustu, jo redzēja lielu prieku nākamajā dzīvē (Ebrejiem 1. Kor.2,2).

Kad Jēzus mums ieteica krāt dārgumus debesīs (Mateja ev 6,19-20) viņš nebija pret investīcijām - viņš bija pret sliktu ieguldījumu. Neieguldiet pagaidu atlīdzībās, bet gan debesu ieguvumos, kas ilgs mūžīgi. “Jūs saņemsiet bagātīgu atalgojumu debesīs” (Mateja ev 5,12). “Dieva valstība ir kā tīrumā apslēpta bagātība” (Mateja 13,44).

Dievs mums ir sagatavojis kaut ko ļoti labu, un mēs to uzskatīsim par ļoti iepriecinošu. Mums ir pareizi gaidīt šīs svētības, un, apskatot Jēzus sekošanas izmaksas, ir arī pareizi rēķināties ar mums apsolītajām svētībām un apsolījumiem.

"Ko kāds labu dara, to viņš saņems no Tā Kunga." (Efeziešiem 6,8). “Lai ko jūs darītu, dariet to no savas sirds kā Tam Kungam, nevis kā cilvēkiem, zinot, ka jūsu alga būs mantojums no Tā Kunga. Jūs kalpojat Tam Kungam Kristum!” (kolosiešiem 3,23-24). "Raugieties, lai jūs nezaudētu to, par ko esam strādājuši, bet saņemtu pilnu atlīdzību" (2. Jāņa 8).

Lieli solījumi

Tas, ko Dievs mums ir sagatavojis, patiešām pārsniedz mūsu iztēli. Pat šajā dzīvē Dieva mīlestība ir ārpus mūsu spēju saprast (Efeziešiem 3,19). Dieva miers pārspēj mūsu izpratni (Filipiešiem 4,7), un viņa prieks ir ārpus mūsu spēju izteikt vārdos (1. Peter 1,8). Tad cik daudz neiespējamāk ir aprakstīt, cik labi būs dzīvot mūžīgi kopā ar Dievu?

Bībeles autori nesniedza mums daudz detaļu. Bet mēs noteikti zinām vienu lietu - tā būs visbrīnišķīgākā pieredze, kāda mums jebkad ir bijusi. Tas ir labāk nekā skaistākās gleznas, labāks par visgaršīgāko ēdienu, labāks par aizraujošāko sportu, labāks par labākajām sajūtām un pieredzi, kāda mums jebkad ir bijusi. Tas ir labāk nekā jebkas uz zemes. Tas būs milzīgs atalgojums! Dievs ir patiesi dāsns! Mēs esam saņēmuši lielus un vērtīgus solījumus - un privilēģiju dalīties šajos brīnišķīgajos jaunumos ar citiem. Kādam priekam vajadzētu piepildīt mūsu sirdis!

Vārdiem sakot 1. Peter 1,3-9 izteikt: "Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs pēc savas lielās žēlastības ir atdzimis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgu, neaptraipītu un neaptraipītu mantojumu. nezūdošs, saglabāts Debesīs jums, kas Dieva spēkā tiek turēts ticībā uz pestīšanu, kas ir gatava atklātībai pēdējā laikā. Tad jūs priecāsities, ka tagad kādu laiku, ja vajadzētu, esat skumji dažādos kārdinājumos, lai jūsu ticība būtu patiesa un daudz dārgāka par zūdošo zeltu, kas tiek attīrīts ugunī, lai slavētu, slavētu un Slava, kad tiek atklāts Jēzus Kristus. Tu viņu neesi redzējis un tomēr mīli viņu; un tagad tu tici viņam, kaut arī viņu neredzi; bet tu priecāsies ar neizsakāmu un brīnišķīgu prieku, kad sasniegsi savas ticības mērķi, proti, dvēseļu pestīšanu.”

Mums ir daudz iemeslu pateikties, daudz iemeslu būt laimīgiem un daudz svinēt!

autors Džozefs Tkačs

Ticīgo mantojums