Ar prieku domā par Jēzu

Jēzus teica, lai atceramies Viņu ikreiz, kad nākam pie Tā Kunga galda. Iepriekšējos gados Svētais Vakarēdiens man bija kluss, nopietns pasākums. Man bija neomulīga sajūta, runājot ar citiem cilvēkiem pirms vai pēc ceremonijas, jo es centos saglabāt svinīgumu. Lai gan mēs domājam par Jēzu, kurš nomira neilgi pēc pēdējās vakariņas dalīšanas ar draugiem, šo notikumu nevajadzētu uztvert kā bēru dievkalpojumu.

Kā mēs viņu pieminēsim? Vai mēs sērosim un sērosim kā apmaksātu sērotāju grupa? Vai mums vajadzētu raudāt un skumt? Vai mums jādomā par Jēzu ar sūdzībām par vainu vai nožēlu, ka mūsu grēka dēļ Viņš cieta tik šausmīgu nāvi — noziedznieka nāvi — ar romiešu spīdzināšanas līdzekli? Vai tas ir grēku nožēlas un grēku izsūdzēšanas laiks? Varbūt vislabāk to darīt privāti, lai gan dažreiz šīs sajūtas rodas, domājot par Jēzus nāvi.

Kā būtu, ja mēs pieietu šim piemiņas laikam no pavisam citas perspektīvas? Jēzus sacīja saviem mācekļiem: «Ejiet uz pilsētu un sakiet vienam no viņiem: Skolotājs saka: Mans laiks ir tuvu. Es ēdīšu Lieldienu mielastu ar jums kopā ar saviem mācekļiem” (Mateja 26,18). Tajā vakarā, kad viņš sēdēja kopā ar viņiem, lai ieturētu pēdējās vakariņas un pēdējo reizi aprunātos ar viņiem, viņam bija daudz prātā. Jēzus zināja, ka viņš vairs neēdīs kopā ar viņiem, līdz Dieva valstība parādīsies pilnībā.

Jēzus bija pavadījis kopā ar šiem vīriešiem trīsarpus gadus un jutās ļoti mīlējis viņus. Viņš sacīja saviem mācekļiem: "Es ilgojos ēst šo Pasā jēru kopā ar jums, pirms es ciešu." (Lūkas 2. Kor.2,15).

Domāsim par viņu kā par Dieva Dēlu, kurš nāca uz zemi, lai dzīvotu starp mums un būtu viens no mums. Viņš ir Tas, kurš Savas personas veidolā atnesa mums brīvību no likuma, no grēka važām un no nāves apspiešanas. Viņš mūs atbrīvoja no bailēm no nākotnes, deva mums iespēju iepazīt Tēvu un iespēju tikt aicinātiem un būt Dieva bērniem. «Viņš paņēma maizi, pateicās, lauza to un deva tiem, sacīdams: Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota. dariet to par manu piemiņu.” (Lūkas 2. Kor2,19). Būsim priecīgi, atceroties Jēzu Kristu, kuru Dievs svaidījis: “Tā Kunga Dieva Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani ir svaidījis. Viņš sūtīja mani, lai nestu prieka vēsti nabagiem, sasietu tos, kam salauztas sirdis, sludinātu gūstekņiem par brīvību un gūstā esošajiem, lai tie kļūtu brīvi un brīvi.” (Jesajas 6.1,1).

Jēzus pacieta krustu prieka dēļ, kas viņu gaidīja. Grūti iedomāties tik lielu prieku. Tas noteikti nebija cilvēcisks vai zemes prieks. Tas noteikti bija prieks būt par Dievu! Debesu prieks. Mūžības prieks! Tas ir prieks, ko mēs pat nevaram iedomāties vai aprakstīt!

Šis ir Tas, Jēzus Kristus, kurš mums ir jāatceras. Jēzu, kurš mūsu bēdas pārvērta priekā un aicina mūs būt par daļu no viņa dzīves tagad un mūžīgi. Atcerēsimies viņu ar smaidu uz lūpām, ar prieka saucienu savās lūpās un ar vieglām sirdīm, kas piepildītas ar prieku par atzīšanu un vienotību ar mūsu Kungu Kristu Jēzu!

autors: Tammy Tkach