pateicība

Pateicības diena, viena no svarīgākajām brīvdienām Amerikas Savienotajās Valstīs, tiek svinēta novembra ceturtajā ceturtdienā. Šī diena ir galvenā amerikāņu kultūras sastāvdaļa un pulcē ģimenes, lai svinētu Pateicības dienu. Pateicības dienas vēsturiskās saknes meklējamas 1620. gadā, kad svētceļnieku tēvi ar lielu burukuģi “Mayflower” pārcēlās uz tagadējo ASV teritoriju. Šie kolonisti pārcieta ārkārtīgi skarbu pirmo ziemu, kurā nomira aptuveni puse svētceļnieku. Izdzīvojušos atbalstīja kaimiņu Wampanoag vietējie iedzīvotāji, kuri ne tikai nodrošināja viņiem pārtiku, bet arī parādīja, kā audzēt vietējās kultūras, piemēram, kukurūzu. Šis atbalsts nodrošināja bagātīgu ražu nākamajā gadā, nodrošinot kolonistu izdzīvošanu. Pateicībā par šo palīdzību kolonisti sarīkoja pirmo Pateicības svētku mielastu, uz kuru viņi aicināja pamatiedzīvotājus.

Pateicības diena burtiski nozīmē: pateicība. Mūsdienās Eiropā Pateicības diena ir pārsvarā baznīcas festivāls ar dievkalpojumu, kurā altāri rotā augļi, dārzeņi, graudi, ķirbji un maize. Ar dziedāšanu un lūgšanām cilvēki pateicas Dievam par dāvanām un ražu.

Mums, kristiešiem, galvenais pateicības iemesls ir Dieva lielākā dāvana: Jēzus Kristus. Mūsu zināšanas par to, kas ir Jēzus un Viņā atrodamā identitāte, kā arī mūsu attiecību novērtējums veicina mūsu pateicību. Tas atspoguļojas britu baptistu sludinātāja Čārlza Spērdžena vārdos: “Es uzskatu, ka ir kaut kas vēl vērtīgāks par Pateicības dienas svinēšanu. Kā mēs to īstenojam? Ar vispārēju dzīvespriecīgumu, paklausību tā pavēlei, pēc kura žēlastības mēs dzīvojam, ar neatlaidīgu prieku par Kungu un pakļaujot mūsu vēlmēm Viņa gribai.

Pateicībā par Jēzus Kristus upuri un mūsu izlīgšanu ar viņu, mēs piedalāmies kristiešu Svētā Vakarēdiena svinībās. Dažās baznīcās šie svētki ir zināmi kā Euharistija (εὐχαριστία nozīmē pateicība). Ēdot maizi un vīnu, Jēzus miesas un asiņu simbolus, mēs izsakām savu pateicību un svinam savu dzīvi Kristū. Šīs tradīcijas izcelsme ir ebreju Pasā, kas piemin Dieva glābšanas darbus Izraēlas vēsturē. Būtiska Pasā svētku sastāvdaļa ir himnas “Dayenu” (ebreju valodā “būtu pieticis”) dziedāšana, kas piecpadsmit pantos apraksta Dieva glābšanas darbu Izraēlam. Līdzīgi kā Dievs izglāba Izraēlu, šķirot Sarkano jūru, Kristus mums piedāvā glābšanu no grēka un nāves. Ebreju sabats kā atpūtas diena atspoguļojas kristietībā pārējā, kas mums ir Kristū. Dieva agrākā klātbūtne templī tagad notiek ticīgajos caur Svēto Garu.

Pateicības diena ir piemērots brīdis, lai pauzētu un pārdomātu savu „Dayenu”: „Dievs mūsu labā var darīt bezgalīgi vairāk, nekā mēs jebkad spējam lūgt vai iedomāties. “Tik varens ir spēks, ar kādu Viņš mūsos darbojas” (Efeziešiem 3,20 Labo ziņu Bībele).

Dievs Tēvs deva savu Dēlu, par kuru Viņš teica: "Šis ir mans mīļais Dēls, par kuru man ir labpaticies" (Mateja evaņģēlijs) 3,17).

Paklausot Tēvam, Jēzus ļāva sevi sist krustā, nomira un tika apglabāts. Ar Tēva spēku Jēzus augšāmcēlās no kapa, augšāmcēlās trešajā dienā un uzvarēja nāvi. Pēc tam viņš pacēlās pie Tēva debesīs. Es ticu, ka Dievs, kurš to visu izdarīja un turpina darboties mūsu dzīvē daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties. Lai gan ir noderīgi lasīt par Dieva darbu senajā Izraēlā, mums bieži vajadzētu pārdomāt Jēzus Kristus žēlastību mūsu dzīvē.

Būtiskākā patiesība ir tāda, ka Debesu Tēvs mūs mīl un rūpējas par mums. Viņš ir lielais devējs, kurš mūs mīl bez ierobežojumiem. Kad mēs apzināmies, ka esam šādu perfektu svētību saņēmēji, mums jāapstājas un jāatzīst, ka mūsu Debesu Tēvs ir katras labas un pilnīgas dāvanas avots: “Katra laba dāvana un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva iekšā. kas nemainās, nedz gaismas, nedz tumsa mainās” (Jēkabs 1,17).

Jēzus Kristus paveica to, ko mēs paši nekad nebūtu varējuši izdarīt. Mūsu cilvēkresursi nekad nespēs mūs atbrīvot no grēka. Kad mēs pulcēsimies kā ģimene un draugi, izmantosim šo ikgadējo notikumu kā iespēju pazemībā un pateicībā paklanīties mūsu Kunga un Glābēja priekšā. Lai mēs pateicamies Dievam par to, ko Viņš ir darījis, ko Viņš dara un ko Viņš darīs. Lai mēs no jauna apņemamies veltīt savu laiku, dārgumus un talantus Viņa valstības darbam, kas jāpaveic ar Viņa žēlastību.

Jēzus bija pateicīgs cilvēks, kurš nesūdzējās par to, kā viņam nebija, bet vienkārši izmantoja to, kas viņam bija, Dievam par godu. Viņam nebija daudz sudraba vai zelta, bet to, kas viņam bija, viņš atdeva. Viņš deva dziedināšanu, attīrīšanu, brīvību, piedošanu, līdzjūtību un mīlestību. Viņš atdeva sevi – dzīvē un nāvē. Jēzus turpina dzīvot kā mūsu Augstais priesteris, dodot mums pieeju Tēvam, dodot mums pārliecību, ka Dievs mūs mīl, dodot cerību uz Viņa atgriešanos un dāvājot mums sevi.

autors Džozefs Tkačs

Vairāk rakstu par pateicību:

Pateicīga lūgšana

Jēzus pirmais