Jautājumi par Trīsvienību

Tēvs ir Dievs un Dēls ir Dievs un Svētais Gars ir Dievs, bet ir tikai viens Dievs. Pagaidiet, daži cilvēki saka. "Viens plus viens plus viens ir vienāds ar vienu? Tā nevar būt taisnība. Tas vienkārši nesakrīt."

Tieši tā, tas nedarbojas – un arī nevajadzētu. Dievs nav "lieta", kas jāsaskaita. Var būt tikai Viens, Visvarens, Visgudrs, Visklātienē – tātad var būt tikai Viens Dievs. Garu pasaulē Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir vienoti, vienoti tādā veidā, kā materiāli objekti nevar būt. Mūsu matemātika balstās uz materiālām lietām; tas ne vienmēr darbojas neierobežotajā garīgajā dimensijā.

Tēvs ir Dievs un Dēls ir Dievs, bet ir tikai viena Dieva būtne. Šī nav dievišķu būtņu ģimene vai komiteja — grupa nevar teikt: "Nav neviena tāda kā es" (Jesajas 4.3,10; 44,6; 45,5). Dievs ir tikai dievišķa būtne – vairāk nekā cilvēks, bet tikai Dievs. Agrīnie kristieši šo ideju neieguva no pagānisma vai filozofijas — tos savā ziņā piespieda Svētie Raksti.

Tāpat kā Raksti māca, ka Kristus ir dievišķs, tas māca arī to, ka Svētais Gars ir dievišķs un personīgs. Neatkarīgi no tā, ko dara Svētais Gars, to dara Dievs. Svētais Gars ir Dievs, tāpat kā dēls un tēvs - trīs cilvēki, kuri ir lieliski apvienoti vienā Dievā: Trīsvienībā.

Jautājums par Kristus lūgšanām

Bieži tiek uzdots jautājums: tā kā Dievs ir viens (viens), kāpēc Jēzum bija jālūdz Tēvs? Aiz šī jautājuma slēpjas pieņēmums, ka Dieva vienotība neļāva Jēzum (kurš bija Dievs) lūgt Tēvu. dievs ir viens Tātad, kam Jēzus lūdza? Šajā attēlā ir izlaisti četri svarīgi punkti, kas mums ir jāprecizē, ja vēlamies saņemt apmierinošu atbildi uz jautājumu. Pirmkārt, teiciens "Vārds bija Dievs" neapliecina, ka Dievs bija tikai Logoss [Vārds]. Vārds "Dievs" frāzē "un Dievs bija Vārds" (Jāņa 1,1) netiek lietots kā īpašvārds. Formulējums nozīmē, ka Logoss bija dievišķs – ka Logosam bija tāda pati daba kā Dievam – viena būtne, viena daba. Ir kļūdaini pieņemt, ka frāze "Logoss bija Dievs" nozīmē, ka Logoss vienīgais bija Dievs. No šī viedokļa šis izteiciens neliedz Kristum lūgt Tēvu. Citiem vārdiem sakot, ir viens Kristus un ir Tēvs, un nav nesaderības, kad Kristus lūdz Tēvu.

Otrs jautājums, kas jāprecizē, ir tas, ka Logoss kļuva par miesu (Jāņa 1,14). Šis apgalvojums saka, ka Dieva Logoss faktiski kļuva par cilvēku - burtisku, ierobežotu cilvēku ar visām īpašībām un ierobežojumiem, kas raksturo cilvēkus. Viņam bija visas vajadzības, kas nāk ar cilvēka dabu. Viņam bija vajadzīgs uzturs, lai paliktu dzīvs, viņam bija garīgas un emocionālas vajadzības, tostarp vajadzība pēc sadraudzības ar Dievu caur lūgšanu. Šī vajadzība kļūs vēl skaidrāka turpmākajā.

Trešais jautājums, kas jānoskaidro, ir tā bezgrēcība. Lūgšana nav paredzēta tikai grēciniekiem; pat bezgrēcīgs cilvēks var un viņam vajadzētu slavēt Dievu un meklēt palīdzību. Cilvēkam, ierobežotai būtnei, ir jālūdz Dievs, tai jābūt sadraudzībai ar Dievu. Jēzum Kristum, cilvēkam, bija jālūdzas pie neierobežotā Dieva.

Tas rada nepieciešamību labot ceturto kļūdu, kas pieļauta tajā pašā jautājumā: pieņēmums, ka vajadzība lūgt ir pierādījums tam, ka cilvēks lūdzas nav nekas vairāk kā cilvēks. Šis pieņēmums daudziem cilvēkiem ienāca prātā no izkropļota skatījuma uz lūgšanu - no viedokļa, ka cilvēka nepilnīgums ir vienīgais lūgšanas pamats. Šis uzskats nav no Bībeles vai no kaut kā cita, ko Dievs ir atklājis. Ādamam vajadzēja lūgt pat tad, ja viņš nebūtu grēkojis. Viņa bezgrēcība nebūtu padarījusi viņa lūgšanas nevajadzīgas. Kristus lūdza Dievu, kaut arī viņš bija ideāls.

Ņemot vērā iepriekš minētos paskaidrojumus, uz jautājumu var atbildēt. Kristus bija Dievs, bet viņš nebija Tēvs (vai Svētais Gars); viņš varēja lūgt tēvu. Arī Kristus bija cilvēks – ierobežots, burtiski ierobežots cilvēks; viņam bija jālūdz tēvs. Kristus bija arī jaunais Ādams – ideāla cilvēka paraugs, kam Ādamam vajadzēja būt; viņš bija pastāvīgā kopībā ar Dievu. Kristus bija vairāk nekā cilvēks – un lūgšana šo statusu nemaina; viņš lūdza, kā Dieva Dēls radīja cilvēku. Priekšstats, ka lūgšana ir nepiemērota vai nevajadzīga kādam vairāk nekā cilvēkam, neizriet no Dieva atklāsmes.

autors Maikls Morisons