Vai žēlastība pacieš grēku?

Dzīvot žēlastībā nozīmē noraidīt grēku, to nepieļaut un nepieņemt. Dievs ir pret grēku - viņš to ienīst. Viņš atteicās atstāt mūs mūsu grēcīgajā stāvoklī un sūtīja dēlu atbrīvot mūs no viņas un tās sekām.

Kad Jēzus runāja ar sievieti, kas pārkāpa laulību, viņš tai sacīja: "Es arī tevi nenosodu," sacīja Jēzus. Tu vari iet, bet vairs negrēko!" (Džons 8,11 Ceru uz visiem). Jēzus liecība parāda viņa nicinājumu pret grēku un pauž žēlastību, kas pretojas grēkam un atpestošai mīlestībai. Būtu traģiska kļūda uzskatīt Jēzus gatavību būt mūsu Glābējam kā iecietību pret grēku. Dieva Dēls kļuva par vienu no mums tieši tāpēc, ka Viņš bija pilnīgi neiecietīgs pret grēka maldinošo un postošo spēku. Tā vietā, lai pieņemtu mūsu grēkus, viņš uzņēmās tos uz sevi un pakļāva tos Dieva tiesai. Ar viņa pašaizliedzību, sodu, nāvi, ko mums nes grēks, tika noņemts.

Aplūkojot kritušo pasauli, kurā mēs dzīvojam, un kad mēs ieskatāmies mūsu pašu dzīvē, ir acīmredzami, ka Dievs pieļauj grēku. Tomēr Bībelē ir skaidri teikts, ka Dievs ienīst grēku. Kāpēc? Mums nodarītā kaitējuma dēļ. Grēks mūs sāpina - tas sāp mūsu attiecības ar Dievu un citiem; tas neļauj mums dzīvot patiesībā un pilnībā, kas mēs esam, mūsu tuvinieki. Darījumos ar mūsu grēku, kas tika noņemts Jēzū un caur Jēzu, Dievs mūs nekavējoties neatbrīvo no visām grēka paverdzinātajām sekām. Bet tas nenozīmē, ka Viņa žēlastība ļauj mums turpināt grēkot. Dieva žēlastība nav viņa pasīvā tolerance pret grēku.

Kā kristieši mēs dzīvojam žēlastībā — Jēzus upura dēļ esam atbrīvoti no galējiem grēka sodiem. Kā Kristus darbinieki mēs mācām un svinam žēlastību tādā veidā, kas dod cilvēkiem cerību un skaidru priekšstatu par Dievu kā viņu mīlošo, piedodošo Tēvu. Taču šī vēsts nāk ar brīdinājumu – atcerieties apustuļa Pāvila uzdoto jautājumu: “Vai Dieva bezgalīgi bagātā labestība, pacietība un uzticība jums ir tik maz vērta? Vai jūs neredzat, ka tieši šī labestība vēlas jūs virzīt uz atgriešanos?" (romieši 2,4 Ceru uz visiem). Viņš arī sacīja: “Ko lai mēs uz to sakām? Vai mums jāpaliek grēkā, lai žēlastība būtu bagāta? Tālu lai tā būtu! Mēs esam miruši grēkam. Kā mēs vēl varam tajā dzīvot?" (romieši 6,1-2).

Dieva mīlestības patiesībai nekad nevajadzētu mudināt mūs vēlēties palikt savos grēkos. Žēlastība ir Dieva nodrošinājums Jēzū, lai atbrīvotu mūs ne tikai no grēka vainas un kauna, bet arī no tā kropļojošā, paverdzinošā spēka. Kā Jēzus teica: "Ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs" (Jāņa 8,34). Pāvils brīdināja: "Vai jūs nezināt? Kam jūs sevi darāt par kalpiem, kam paklausīt, kam jūs esat un kam paklausāt — vai nu kā grēka kalpi līdz nāvei, vai kā paklausības kalpi līdz taisnībai." (Romiešiem) 6,16). Grēks ir nopietna lieta, jo tas mūs paverdzina ļaunuma ietekmei.

Šāda izpratne par grēku un tā sekām neliek mums uzkrāt cilvēkus nosodošus vārdus. Tā vietā, kā norādīja Pāvils, mūsu vārdi ir: “Runājiet laipni ar katru cilvēku; visam, ko sakāt, jābūt labam un noderīgam. Mēģiniet atrast pareizos vārdus ikvienam” (kolosiešiem 4,6 Ceru uz visiem). Mūsu vārdiem ir jārada cerība un jārunā gan par Dieva grēku piedošanu Kristū, gan par Viņa uzvaru pār visu ļauno. Tikai viens, nerunājot par otru, ir žēlastības vēsts sagrozījums. Kā norāda Pāvils, Dieva žēlastība mūs nekad neatstās ļaunuma verdzībā: "Bet paldies Dievam, ka jūs, būdami grēka vergi, tagad no savas sirds esat paklausījuši mācības formai, kurai jūs tikāt nodoti" (Romiešiem). 6,17).

Pieaugot izpratnei par Dieva žēlastības patiesību, mēs arvien vairāk saprotam, kāpēc Dievs nožēlo grēku. Tas sabojā un sāp viņa radīšanu. Tas iznīcina pareizās attiecības ar citiem un apmelo Dieva raksturu ar meliem par Dievu, kas viņu grauj, un uzticības pilnām attiecībām ar Dievu. Ko mēs darām, redzot, ka tuvinieks grēko? Mēs viņu netiesājam, bet mēs ienīstam grēcīgo izturēšanos, kas kaitē viņam un varbūt arī citiem. Mēs ceram un lūdzam, lai mūsu mīļais Jēzus tiktu atbrīvots no sava grēka ar dzīvību, kuru viņš viņam upurēja.

Stefana nomētāšana ar akmeņiem

Pāvils ir spēcīgs piemērs tam, ko Dieva mīlestība spēj paveikt cilvēka dzīvē. Pirms atgriešanās Pāvils smagi vajāja kristiešus. Viņš stāvēja blakus, kad Stefans tika moceklis (Apd 7,54-60). Bībele apraksta viņa attieksmi: ”Bet Saulam patika viņa nāve” (Apd 8,1). Tā kā viņš apzinājās milzīgo žēlastību, ko viņš saņēma par briesmīgajiem pagātnes grēkiem, žēlastība joprojām bija galvenā tēma Pāvila dzīvē. Viņš izpildīja savu aicinājumu kalpot Jēzum: "Bet es nevērtēju savu dzīvību, ja tikai pabeidzu savu gaitu un pildu kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, lai liecinātu par Dieva žēlastības evaņģēliju" (Apustuļu darbi 20,24). ).
Pāvila rakstos mēs atrodam žēlastības un patiesības savijumu tajā, ko viņš mācīja Svētā Gara iedvesmā. Mēs arī redzam, ka Dievs radikāli pārveidoja Pāvilu no sliktas izturības jurista, kurš vajāja kristiešus, par pazemīgu Jēzus kalpu. Kad viņš viņu pieņēma kā savu bērnu, viņš apzinājās savu grēku un Dieva žēlsirdību. Pāvils apskāva Dieva žēlastību un visu savu dzīvi veltīja sludināšanai, neatkarīgi no izmaksām.

Sekojot Pāvila piemēram, mūsu sarunām ar līdzcilvēkiem ir jābalstās uz Dieva apbrīnojamo žēlastību visiem grēciniekiem. Mūsu vārdiem ir jāliecina, ka mēs dzīvojam neatkarīgi no grēka saskaņā ar Dieva stingru mācību. «Kas ir dzimis no Dieva, tas negrēko; jo Dieva bērni paliek viņā un nevar grēkot; jo viņi ir dzimuši no Dieva" (1. Johannes 3,9).

Satiekot cilvēkus, kas dzīvo pretēji Dieva labestībai, nevis nosodot tos, jums vajadzētu izturēties pret viņiem maigi: "Tā Kunga kalpam nav jābūt strīdīgam, bet laipnam pret visiem, prasmīgam mācībā, tādam, kas pacieš ļaunumu, varen un lēnprātīgi. pārmet dumpīgos. Varbūt Dievs viņiem palīdzēs nožēlot grēkus, ieraudzīt patiesību” (2. Tim. 2,24-25).

Tāpat kā Pāvils, arī jūsu līdzcilvēkiem ir vajadzīga reāla tikšanās ar Jēzu. Jūs varat kalpot šādai tikšanās reizei, kurā jūsu izturēšanās atbilst Jēzus Kristus dabai.

autors Džozefs Tkačs