Dievs mūs mīl

Vai jūs zināt, ka lielākajai daļai cilvēku, kas tic Dievam, ir grūti noticēt, ka Dievs viņus mīl? Cilvēkiem ir viegli iedomāties Dievu kā Radītāju un Tiesnesi, bet šausmīgi grūti iedomāties Dievu kā To, kurš viņus mīl un par viņiem ļoti rūpējas. Bet patiesība ir tāda, ka mūsu bezgalīgi mīlošais, radošais un nevainojamais Dievs nerada neko tādu, kas būtu pretrunā viņam pašam, kas būtu pretrunā viņam pašam. Viss, ko Dievs rada, ir labs, perfekta Viņa pilnības, radošuma un mīlestības izpausme Visumā. Visur, kur mēs atrodam tam pretējo – naidu, savtīgumu, alkatību, bailes un nemieru – tas nav tāpēc, ka Dievs lietas tā radījis.

Kas ir ļaunums, izņemot to, kas sākotnēji bija labs? Viss, ko radījis Dievs, arī mēs, cilvēki, bija ārkārtīgi labs, taču ļaunumu rada radības nepareiza izmantošana. Tā pastāv tāpēc, ka mēs nepareizi izmantojam labo brīvību, ko Dievs mums ir devis, lai attālinātos no Dieva, mūsu būtības avota, tā vietā, lai tuvotos Viņam.

Ko tas nozīmē mums personīgi? Vienkārši tā: Dievs mūs radīja no savas nesavtīgās mīlestības dziļuma, no sava neierobežotā pilnības krājuma un no sava radošā spēka. Tas nozīmē, ka mēs esam pilnīgi veseli un labi, tāpat kā viņš mūs radīja. Bet kā ar mūsu problēmām, grēkiem un kļūdām? Tas viss ir rezultāts, attālinoties no Dieva, kurš mūs radījis un uztur mūsu dzīvi kā mūsu esības avotu.
Kad esam novērsušies no Dieva savā virzienā, prom no Viņa mīlestības un labestības, mēs nevaram redzēt, kāds Viņš patiesībā ir. Mēs viņu uztveram kā šausminošu tiesnesi, kādu, no kā jābaidās, kādu, kurš gaida, lai mūs nodarītu pāri vai atriebtos par visu, ko esam izdarījuši. Bet Dievs nav tāds. Viņš vienmēr ir labs un vienmēr mūs mīl.

Viņš vēlas, lai mēs viņu iepazītu, lai mēs piedzīvotu viņa mieru, prieku, pārpilnīgo mīlestību. Mūsu Pestītājs Jēzus ir Dieva dabas attēls, un viņš visu nes ar savu vareno Vārdu (Ebrejiem 1,3). Jēzus mums parādīja, ka Dievs ir ar mums, ka Viņš mūs mīl, neskatoties uz mūsu neprātīgajiem mēģinājumiem bēgt no viņa. Mūsu Debesu Tēvs ilgojas, lai mēs nožēlotu grēkus un nonāktu Viņa mājās.

Jēzus stāstīja stāstu par diviem dēliem. Viens no viņiem bija tāds pats kā tu un es. Viņš gribēja būt sava Visuma centrs un izveidot pats savu pasauli. Tāpēc viņš pieprasīja pusi no sava mantojuma un aizbēga, cik vien varēja, dzīvodams tikai tāpēc, lai izpatiktu. Bet viņa centība izpatikt sev un dzīvot sev nedarbojās. Jo vairāk viņš izmantoja savu naudu no mantojuma sev, jo sliktāk viņš jutās un kļuva nožēlojamāks.

No novārtā atstātās dzīves dziļumiem viņa domas atkal pievērsās tēvam un mājām. Īsā, gaišā mirklī viņš saprata, ka viss, ko viņš patiešām vēlas, viss, kas viņam patiešām vajadzīgs, viss, kas viņam lika justies labi un laimīgs, ir atrodams tieši viņa tēva mājās. Tā patiesības mirkļa spēkā, tajā mirkļa netraucētajā saskarsmē ar tēva sirdi, viņš izrāva sevi no cūku siles un sāka doties mājup. Viņš nemitīgi domāja, vai viņa tēvs vispār neuzņems tādu muļķi un neveiksminieku, kāds viņš bija kļuvis.

Jūs zināt pārējo stāsta daļu — tas ir Lūkas evaņģēlija 1. nodaļā5. Viņa tēvs ne tikai viņu atkal uzņēma, bet arī redzēja viņu nākam, kad viņš vēl bija tālu; viņš bija patiesi gaidījis savu pazudušo dēlu. Un viņš skrēja viņam pretī, apskaut un apbērt ar to pašu mīlestību, kas viņam vienmēr bija bijusi pret viņu. Viņa prieks bija tik liels, ka tas bija jānosvin.

Bija vēl viens brālis, vecākais. Tas, kurš palika pie tēva un neaizbēga un, šķiet, nesajauc savu dzīvi. Kad šis brālis dzirdēja par svētkiem, viņš bija dusmīgs un rūgts uz savu brāli un tēvu un negrasījās ieiet mājā. Bet arī viņa tēvs izgāja pie viņa, un no tās pašas mīlestības viņš runāja ar viņu un apbēra viņu ar to pašu bezgalīgo mīlestību, ar kādu viņš bija apbēris ar savu ļauno dēlu.

Vai vecākais brālis beidzot pagriezās un pievienojās svinībām? Jēzus mums to neteica. Taču vēsture mums stāsta to, kas mums visiem jāzina – Dievs nekad nebeidz mūs mīlēt. Viņš ilgojas, lai mēs nožēlotu grēkus un atgrieztos pie Viņa. Nekad nav jautājums, vai viņš mums piedos, pieņems un mīlēs, jo Viņš ir Dievs, mūsu Tēvs, kura bezgalīgā mīlestība vienmēr ir tāda pati.
Vai ir pienācis laiks beigt bēgt no Dieva un atgriezties mājās pie Viņa? Dievs mūs radīja perfektus un veselus, brīnišķīgu izpausmi savā skaistajā Visumā, ko raksturo viņa mīlestība un radošums. Un mēs joprojām esam. Viss, kas mums jādara, ir nožēlot grēkus un atjaunot saikni ar mūsu Radītāju, kurš mūs šodien mīl tāpat kā mīlēja mūs, kad aicināja mūs būt.

autors Džozefs Tkačs