Mūsu patiesā vērtība

Ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos Jēzus piešķīra cilvēcei vērtību, kas ir daudz augstāka par visu, ko mēs jebkad varētu nopelnīt, nopelnīt vai pat iedomāties. Kā izteicās apustulis Pāvils: “Jā, es to visu uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus milzīgajām atziņām. Viņa dēļ es visas šīs lietas esmu pazaudējis un uzskatu tās par netīrumiem, lai uzvarētu Kristu.” (Filipiešiem 3,8). Pāvils zināja, ka dzīvām, dziļām attiecībām ar Dievu caur Kristu ir bezgalīga — nenovērtējama — vērtība salīdzinājumā ar jebko, ko var piedāvāt tukša aka. Pie šāda secinājuma viņš nonāca, apsverot savu garīgo mantojumu, bez šaubām, atgādinot 8. psalma vārdus: “Kas ir cilvēks, ka tu viņu atceries, un kas ir cilvēka dēls, ka tu par viņu rūpējies?” ( psalms 8,5).

Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc Dievs ienāca Jēzus personā tāpat kā Viņš? Vai viņš nevarēja nākt ar debesu saimniekiem, kuri varēja parādīt savu varenību un slavu? Vai viņš nevarēja nākt kā runājošs dzīvnieks vai kā supervaronis no Marvel komiksiem? Bet kā mēs zinām, Jēzus nāca viszemīgākajā veidā - kā bezpalīdzīgs zīdainis. Viņa plāns bija briesmīgi nogalināt. Es nevaru palīdzēt, bet mani mudina domāt par apbrīnojamo patiesību, ka viņš mums nav vajadzīgs, bet viņš tomēr nāca. Mums nav nekā tāda, ko mēs viņam varam dot, izņemot godu, mīlestību un pateicību.

Tā kā Dievs mums nav vajadzīgs, rodas jautājums par mūsu vērtību. No tīri materiāla viedokļa mums ir salīdzinoši maza vērtība. Ķīmisko vielu, kas veido mūsu ķermeni, vērtība ir aptuveni CHF 140. Ja mēs pārdotu kaulu smadzenes, mūsu DNS un ķermeņa orgānus, cena varētu pieaugt līdz dažiem miljoniem franku. Bet šo cenu nevar salīdzināt ar mūsu patieso vērtību. Kā jauni radījumi Jēzū mēs esam nenovērtējami. Jēzus ir šīs vērtības avots - dzīvības vērtība, kas nodzīvota attiecībā pret Dievu. Trīsvienīgais Dievs mūs aicināja no nekurienes, lai mēs varētu mūžīgi dzīvot kopā ar viņu pilnīgās, svētajās un mīlošajās attiecībās. Šīs attiecības ir vienotība un kopiena, kurā mēs brīvi un laimīgi saņemam visu, ko Dievs mums dod. Apmaiņā mēs viņam uzticam visu, kas mēs esam un esam.

Visu laiku kristīgie domātāji šo mīlestības attiecību godību ir pauduši dažādos veidos. Augustīns teica: "Tu mūs padarīji par savējiem. Mūsu sirds ir nemierīga, līdz tā atpūšas tevī." Franču zinātnieks un filozofs Blēzs Paskāls teica: "Katra cilvēka sirdī ir tukšums, ko var aizpildīt tikai pats Dievs". CS Lūiss teica: "Neviens, kurš ir pieredzējis Dieva iepazīšanas prieku, nekad negribētu to apmainīt pret visu laimi pasaulē." Viņš arī teica, ka mēs, cilvēki, esam radīti "iekārei pēc Dieva".

Dievs radīja visu (arī mūs cilvēkus), jo "Dievs ir mīlestība", kā teica apustulis Jānis (1. Johannes 4,8). Dieva mīlestība ir augstākā realitāte – visas radītās realitātes pamats. Viņa mīlestībai ir bezgala liela vērtība, un tā ir viņa atpestošā un pārveidojošā mīlestība, ko viņš mums sniedz, un tā ir mūsu patiesā vērtība.

Nekad neaizmirsīsim Dieva mīlestības pret mums cilvēkiem realitāti. Ja mums ir fiziskas vai emocionālas sāpes, mums vajadzētu atcerēties, ka Dievs mūs mīl un noņems visas sāpes pēc sava grafika. Kad mums ir bēdas, zaudējumi un bēdas, mums vajadzētu atcerēties, ka Dievs mūs mīl un kādu dienu noslaucīs visas asaras.

Kad mani bērni bija mazi, viņi man jautāja, kāpēc es viņus mīlu. Mana atbilde nebija, ka tie bija jauki bērni, kuri bija izskatīgi (kādi viņi bija un joprojām ir). Nebija tā, ka viņi būtu izcili studenti (kas bija taisnība). Tā vietā mana atbilde bija: "Es tevi mīlu, jo jūs esat mani bērni!" Tas attiecas uz to, kāpēc Dievs mūs mīl: "Mēs piederam viņam, un tas padara mūs vērtīgākus, nekā mēs varētu iedomāties." Mums nekad nevajadzētu to aizmirst!

Priecāsimies par savu kā Dieva mīļotā patieso vērtību.

Jāzeps Tkačs

prezidents
STARPTAUTISKĀ GRACU KOMUNIKĀCIJA