Lai izpildītu likumu

Vēstulē romiešiem Pāvils raksta: «Mīlestība nedara ļaunu tuvākajam; tāpēc tagad mīlestība ir bauslības piepildījums ”(Romiešiem 13,10 Piemēram). Mums ir dabiska tieksme pārvērst apgalvojumu “mīlestība izpilda likumu” un teikt: “Likums piepilda mīlestību”. Īpaši attiecībā uz attiecībām mēs vēlamies zināt, kur esam. Mēs vēlamies skaidri redzēt vai noteikt standartu tam, kā mums vajadzētu attiekties un mīlēt citus. Likums man nosaka, kā es piepildu mīlestību, un to ir daudz vieglāk izmērīt nekā tad, ja mīlestība ir veids, kā izpildīt likumu.

Šīs argumentācijas problēma ir tā, ka cilvēks var ievērot likumu nemīlēdams. Bet jūs nevarat mīlēt, ja nepildāt likumu. Likums nosaka, kā izturēsies cilvēks, kurš mīl. Atšķirība starp likumu un mīlestību ir tā, ka mīlestība darbojas no iekšienes, cilvēks tiek mainīts no iekšienes. Likumi, no otras puses, ietekmē tikai ārpusi, ārējo izturēšanos.

Tas notiek tāpēc, ka mīlestībai un likumiem ir ļoti atšķirīgi pamatprincipi. Personai, kuru vada mīlestība, nav vajadzīgas instrukcijas, kā izturēties mīlīgi, bet cilvēkam, kuru vada likums, tas ir vajadzīgs. Mēs baidāmies, ka bez attiecīgiem pamatprincipiem, piemēram, likumiem, kas prasa mums rīkoties pareizi, mēs, iespējams, nerīkosimies atbilstoši. Tomēr patiesa mīlestība nav pakļauta nosacījumiem, jo ​​to nevar piespiest vai piespiest. To dod brīvi un saņem brīvi, pretējā gadījumā tā nav mīlestība. Tā var būt draudzīga pieņemšana vai atzīšana, bet ne mīlestība, jo mīlestībai nav nosacījumu. Pieņemšana un atzīšana parasti tiek pakļauta nosacījumiem, un tos bieži sajauc ar mīlestību.

Tas ir iemesls, kāpēc mūsu tā saucamā “mīlestība” ir tik viegli satriekta, kad cilvēki, kurus mīlam, neatbilst mūsu cerībām un prasībām. Šāda mīlestība diemžēl ir tikai atzīšana, kuru mēs sniedzam vai aizturējam atkarībā no uzvedības. Daudzi no mums šādā veidā izturējās pret mūsu kaimiņiem, mūsu vecākiem, skolotājiem un priekšniekiem, un bieži mēs arī pret saviem bērniem un līdzcilvēkiem izturamies zaudēti.

Varbūt tāpēc mēs jūtamies tik neērti ar domu, ka Kristus ticība mums ir atņēmusi likumu. Mēs vēlamies izmērīt citus ar kaut ko. Bet mūs ticībā izglābj žēlastība, un mums vairs nav nepieciešama mēroga. Ja Dievs mūs mīl, neskatoties uz mūsu grēkiem, kā gan mēs varam spriest par līdzcilvēkiem tik zemu un liegt viņiem mīlestību, ja viņi nerīkojas pēc mūsu idejām?

Apustulis Pāvils to efeziešiem skaidro šādi: “Tā patiesi ir tīra žēlastība, ka jūs esat izglābti. Jūs nevarat darīt neko citu, kā vien uzticēties tam, ko Dievs jums dod. Tu neesi to pelnījis, neko nedarot; jo Dievs nevēlas, lai kāds varētu atsaukties uz saviem sasniegumiem pirms viņa.” (Efeziešiem 2, 8-9 GN).

Labā ziņa ir tā, ka jūs žēlastībā izglābj tikai ticība. Jūs varat par to būt ļoti pateicīgs, jo pestīšanas pakāpi nav sasniedzis neviens, izņemot Jēzu. Paldies Dievam par viņa beznosacījuma mīlestību, ar kuras palīdzību viņš jūs izglābj un pārveido jūs Kristus dabā!

autors Džozefs Tkačs