Zemākajā punktā

Manas draudzes mācītājs nesen piedalījās Anonīmo alkoholiķu sanāksmē. Ne tāpēc, ka viņš pats būtu atkarīgs, bet tāpēc, ka viņš bija dzirdējis par veiksmes stāstiem tiem, kuri bija apguvuši 12 soļu ceļu uz dzīvi bez atkarībām. Viņa vizīte radās no zinātkāres un vēlmes radīt tādu pašu dziedinošu atmosfēru arī savā kopienā.

Marks ieradās sanāksmē viens pats un nezināja, ko tur gaidīt. Kad viņš ienāca, viņa klātbūtne tika pamanīta, taču neviens viņam neuzdeva neērtus jautājumus. Tā vietā ikviens piedāvāja viņam sirsnīgu apsveikumu vai pamudināja viņu uz muguras, iepazīstinot sevi ar klātesošajiem.

Viens no dalībniekiem tajā vakarā saņēma apbalvojumu par viņa deviņu atturēšanās mēnesi, un, kad visi bija pulcējušies uz pjedestāla, lai paziņotu, ka ir atteikušies no alkohola, auditorija uzliesmoja viesuļvētras zvanos un aizkustinošos aplausos. Bet tad pusmūža sieviete ar lēniem soļiem un nolocītu galvu, acis uz leju, soļoja uz pjedestāla pusi. Viņa sacīja: “Šodien man vajadzētu svinēt savas 9 atturības dienas. Bet vakar, darn, es atkal dzēru ».

Markam karsts un auksts skrien mugura, domājot, kas tagad notiks? Cik liels negods un kauns pavadītu šo acīmredzamo neveiksmi, ņemot vērā nupat izbalējušos aplausus? Biedējošam klusumam nebija laika, jo, tiklīdz pēdējā zilbe bija izturējusi sievietes lūpas, aplausi atkal uzcēlās, šoreiz pat vēl frenētiskāk nekā iepriekš, piepildīta ar iedrošinošiem svilpieniem un kliedzieniem un nomierinošiem atzinības izteikumiem.

Marks bija tik satriekts, ka viņam bija jāatstāj istaba. Automašīnā viņš ļāva asarām brīvi izskrieties stundu pirms viņš varēja braukt mājās. Viņš turpināja uzdot jautājumu: «Kā es varu to nodot savai kopienai? Kā es varu izveidot vietu, kur tiek uzņemtas iekšējās sajukuma un cilvēcības atzīšanās ar tikpat aizrautīgiem aplausiem kā triumfs un panākumi? » Tas ir tas, kā baznīcai vajadzētu izskatīties!

Drīzāk, kāpēc baznīca atgādina vietu, kur mēs esam kārtīgi ģērbušies un ar priecīgām sejas izteiksmēm no sabiedrības acu skatiena izdzen mūsu sesto pusi? Cerot, ka neviens, kurš zina mūsu patieso es, neaizstās mūs ar sirsnīgi domātiem jautājumiem? Jēzus teica, ka slimniekiem ir vajadzīga vieta, kur viņi var dziedēt, bet mēs esam izveidojuši sociālo klubu, kura pamatā ir noteiktu uzņemšanas kritēriju izpilde. Acīmredzot ar vislabāko gribu pasaulē mēs nevaram iedomāties, ka vienlaikus tiktu izpostīti un tomēr būtu absolūti mīlīgi. Varbūt tas ir anonīmo alkoholiķu noslēpums. Katrs dalībnieks kādreiz bija sasniedzis zemāko punktu un to atzīst, un visi arī atrada vietu, kur tik un tā viņu “mīl”, un pieņēma šo vietu sev.

Daudziem kristiešiem tas ir savādāk. Kaut kādā veidā daudzi no mums ir noticējuši, ka esam mīlīgi bez vainas. Mēs dzīvojam savu dzīvi pēc iespējas labāk un ļaujam citiem un arī pašiem justies kālam, kad tas neizbēgami noved pie neveiksmēm. Diemžēl ar šī morālā pārākuma meklēšanu mēs varam tikt galā ar lielākām garīgām problēmām nekā ar vienu reizi apakšā.

Brennans Menings raksta: “Paradoksāli, bet tieši mūsu pārspīlētās morāles prasības un mūsu pseido-dievbijība iespiež ķīli starp Dievu un mums, cilvēkiem. Visgrūtāk nožēlot grēkus ir nevis prostitūtām vai nodokļu iekasētājiem; tieši dedzīgie uzskata, ka viņiem nav jāizrāda nožēla. Jēzus nenomira no laupītāju, izvarotāju vai ļaundaru rokām. Tas iekrita dziļi reliģiozo, viscienījamāko sabiedrības locekļu noberztajās tīrajās rokās” (Abba's Child, Abba's Child, 80. lpp.).

Vai jūs esat mazliet sakrata? Katrā ziņā man bija grūti to norīt, un man pašam jāatzīst, man tas patīk vai nē, ka farizejs arī manī sliecas. Lai arī es esmu sašutis par viņu aizspriedumaino attieksmi, ar kuru mēs saskaramies visā Evaņģēlijā, es rīkošos tāpat, ignorējot tos, kuri ir cīnījušies, un aizstāvu taisnīgos. Es ļauju sevi apžilbināt tiem, kas mīl Dievu ar manu nepatiku pret grēku.

Jēzus mācekļi bija grēcinieki. Daudziem no viņiem bija tā sauktā “pagātne”. Jēzus viņu sauca par saviem brāļiem. Daudzi arī zināja, kas tas bija, piemēram, trāpīt uz grunts. Un tieši tur viņi sastapa Jēzu.

Es vairs nevēlos stāvēt virs tiem, kas staigā tumsā. Es arī nevēlos aizturēt bezjēdzīgas frāzes saskaņā ar devīzi “Es tev teicu uzreiz”, kamēr es pats slēpju savas eksistences tumšās puses. Es vēlos, lai Dievs sagrābtu vēl daudz vairāk un ar atplestām rokām stātos pret padomu dēlu tāpat kā caur Jēzu Kristu. Viņš mīl abus vienādi. Anonīmi alkoholiķi to jau ir sapratuši.

autore Sūzena Rēdija