Audio
Kunga vakariņas
Svētais Vakarēdiens ir atgādinājums par to, ko Jēzus darīja pagātnē, simbols mūsu attiecībām ar viņu tagad un solījums tam, ko viņš darīs nākotnē. Ikreiz, kad svinam Svēto Vakarēdienu, mēs ņemam maizi un vīnu, lai pieminētu mūsu Glābēju un pasludinātu Viņa nāvi, līdz viņš nāk. Svētais Vakarēdiens ir mūsu Kunga nāves un augšāmcelšanās līdzdalība, kas atdeva savu miesu un izlēja savas asinis, lai mēs saņemtu piedošanu. (1. korintieši 11,23- sešpadsmit; 10,16; Metjū 26,26-28).
Svētais Vakarēdiens mums atgādina par Jēzus nāvi pie krusta
Tajā vakarā, kad Jēzus tika nodots, ēdot maltīti ar saviem mācekļiem, viņš paņēma maizi un sacīja: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota. dariet to par manu piemiņu." (Lūkas 2. Kor2,19). Katrs no viņiem ēda maizes gabalu. Kad mēs ēdam Vakarēdienu, mēs katrs apēdam kādu maizes gabalu Jēzus piemiņai.
"Tāpat arī biķeris pēc vakarēdiena mums sacīja: Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums tiks izlietas" (20.p.). Malkojot vīnu dievgalda laikā, mēs atceramies, ka Jēzus asinis tika izlietas par mums un ka asinis nozīmēja jauno derību. Tāpat kā vecā derība tika apzīmogota ar asinīm, tā jaunā derība tika nodibināta ar Jēzus asinīm (Ebrejiem 9,18-28).
Kā Pāvils teica: "Jo tik bieži, cik jūs ēdat šo maizi un dzerat šīs asinis, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, līdz Viņš nāks."1. korintieši 11,26). Svētais Vakarēdiens atskatās uz Jēzus Kristus nāvi pie krusta.
Vai Jēzus nāve ir laba vai slikta lieta? Noteikti ir daži ļoti skumji viņa nāves aspekti, taču lielāka ir aina, ka viņa nāve ir labākās ziņas. Tas mums parāda, cik ļoti Dievs mūs mīl - tik ļoti, ka viņš sūtīja savu dēlu mirt par mums, lai mūsu grēki tiktu piedoti un mēs varētu dzīvot kopā ar viņu mūžīgi.
Jēzus nāve mums ir milzīga dāvana. Tas ir vērtīgs. Ja mums tiek dota ļoti vērtīga dāvana, dāvana, kas ietvēra lielu upuri par mums, kā mums to saņemt? Ar skumjām un nožēlu? Nē, tas nav tas, ko devējs vēlas. Drīzāk mums tas jāpieņem ar lielu pateicību kā lielas mīlestības izpausmi. Ja mēs izliekam asaras, tai vajadzētu būt prieka asarām.
Tātad, lai gan Svētais Vakarēdiens ir nāves piemiņa, tā nav apbedīšana, it kā Jēzus joprojām būtu nāve. Gluži otrādi – mēs svinam šo piemiņu, zinot, ka nāve Jēzu turēja tikai trīs dienas – zinot, ka arī nāve mūs neturēs mūžīgi. Mēs priecājamies, ka Jēzus uzvarēja nāvi un atbrīvoja visus, kas bija nāves baiļu verdzībā (Ebrejiem 2,14-15). Mēs varam atcerēties Jēzus nāvi ar priecīgu apziņu, ka viņš uzvarēja grēku un nāvi! Jēzus teica, ka mūsu bēdas pārvērtīsies priekā (Jāņa 16,20). Nākšanai pie Tā Kunga galda un sadraudzībai vajadzētu būt svētkiem, nevis bērēm.
Senie izraēlieši atskatījās uz Pasā notikumiem kā noteicošo brīdi viņu vēsturē - laikā, kad sākās viņu kā nācijas identitāte. Tas bija laikā, kad Dieva varenā roka izvairījās no nāves un verdzības un tika atbrīvota kalpot Tam Kungam. Kristīgajā baznīcā mēs atskatāmies uz notikumiem, kas saistīti ar Jēzus krustā sišanu un augšāmcelšanos kā noteicošo brīdi mūsu vēsturē. Mēs izbēgam no nāves un grēka verdzības, un mēs esam atbrīvoti kalpot Tam Kungam. Kunga mielasta ir atmiņas par šo noteicošo brīdi mūsu vēsturē.
Tā Kunga mielasta simbolizē mūsu pašreizējās attiecības ar Jēzu Kristu
Jēzus krustā sišanai ir paliekoša nozīme visiem, kas ir uzņēmuši krustu, lai sekotu Viņam. Mums joprojām ir daļa Viņa nāvē un jaunajā derībā, jo mums ir daļa no Viņa dzīves. Pāvils rakstīja: ”Svētības biķeris, ko mēs svētām, vai tā nav kopība ar Kristus asinīm? Maize, ko mēs laužam, vai tā nav Kristus miesas kopība?” (1. korintieši 10,16). Caur Svēto Vakarēdienu mēs parādām savu daļu Jēzū Kristū. Mums ir sadraudzība ar viņu. Mēs esam vienoti ar viņu.
Jaunā Derība runā par mūsu līdzdalību Jēzū vairākos veidos. Mēs piedalāmies viņa krustā sišanā (Galatiešiem 2,20; Kolosieši 2,20), viņa nāve (romieši 6,4), viņa augšāmcelšanās (Efeziešiem 2,6; Kolosieši 2,13; 3,1) un viņa dzīvi (Galatiešiem 2,20). Mūsu dzīve ir viņā un viņš ir mūsos. Svētais Vakarēdiens simbolizē šo garīgo realitāti.
Jāņa evaņģēlija 6. nodaļa sniedz mums līdzīgu ainu. Pēc tam, kad Jēzus bija pasludinājis sevi par "dzīvības maizi", viņš teica: "Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es viņu uzmodināšu pēdējā dienā" (Jānis). 6,54). Ir ļoti svarīgi, lai mēs atrastu savu garīgo barību Jēzū Kristū. Svētais Vakarēdiens parāda šo pastāvīgo patiesību. “Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, paliek manī un es viņā” (56.p.). Mēs parādām, ka dzīvojam Kristū un viņš mūsos.
Tā Kunga Vakarēdiens palīdz mums uzmeklēt Kristu, un mēs apzināmies, ka reālā dzīve var būt tikai viņā un kopā ar viņu.
Bet, apzinoties, ka Jēzus dzīvo mūsos, mēs arī apstājamies un domājam par to, kādas mājas mēs viņam piedāvājam. Pirms viņš ienāca mūsu dzīvē, mēs bijām grēka mājvieta. Jēzus to zināja, pirms viņš pat klauvēja pie mūsu dzīves durvīm. Viņš vēlas ienākt, lai viņš varētu sākt sakopt. Bet, kad Jēzus klauvē pie durvīm, daudzi pirms durvju atvēršanas mēģina tos ātri notīrīt. Tomēr, tā kā cilvēki mēs nespējam iztīrīt savus grēkus - vislabākais, ko mēs varam darīt, ir paslēpt tos skapī.
Tāpēc mēs paslēpjam savus grēkus skapī un ielūdzam Jēzu viesistabā. Visbeidzot virtuvē, tad gaitenī un pēc tam guļamistabā. Tas ir pakāpenisks process. Visbeidzot, Jēzus nonāk pie skapja, kur ir paslēpti mūsu vissliktākie grēki, un arī tos attīra. Gadu no gada, pieaugot garīgajam briedumam, arvien vairāk savas dzīves mēs nododam savam Pestītājam.
Tas ir process, un Svētais Vakarēdiens šajā procesā spēlē savu lomu. Pāvils rakstīja: "Cilvēks lai pārbauda sevi, lai ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera."1. korintieši 11,28). Katru reizi, kad mēs apmeklējam, mums vajadzētu pārbaudīt sevi, apzinoties šīs ceremonijas lielo nozīmi.
Pārbaudot sevi, mēs bieži atrodam grēku. Tas ir normāli - nav iemesla izvairīties no Kunga vakariņām. Tas ir tikai atgādinājums, ka mums Jēzus ir vajadzīgs mūsu dzīvē. Tikai viņš var atņemt mūsu grēkus.
Pāvils kritizēja kristiešus Korintā par to, kā viņi svinēja Svēto Vakarēdienu. Bagātie bija pirmajā vietā, viņi paēda sātīgi un pat piedzērās. Nabaga biedri pabeidza un palika izsalkuši. Bagātie nedalījās ar nabagajiem (20.-22.p.). Viņi īsti nedalījās Kristus dzīvē, jo nedarīja to, ko Viņš darītu. Viņi nesaprata, ko nozīmē būt Kristus miesas locekļiem un ka locekļi ir atbildīgi vienam par otru.
Tāpēc, pārbaudot sevi, mums jāskatās apkārt, lai redzētu, vai mēs izturamies viens pret otru tā, kā Jēzus Kristus pavēlēja. Ja jūs esat vienoti ar Kristu un es esmu vienots ar Kristu, tad mēs patiešām esam saistīti viens ar otru. Tādējādi Svētais Vakarēdiens, kas simbolizē mūsu līdzdalību Kristū, simbolizē arī mūsu līdzdalību (citos tulkojumos to sauc par kopību vai dalīšanos vai sadraudzību) savā starpā.
Tāpat kā Pāvils 1. korintieši 10,17 teica: "Jo tā ir viena maize, tāpēc mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi ēdam no vienas maizes." Kopā ēdot Tā Kunga vakarēdienu, mēs atspoguļojam faktu, ka esam viena miesa Kristū, savienoti kopā un atbildīgi par viens otru.
Jēzus pēdējā vakariņā ar saviem mācekļiem Jēzus attēloja Dieva valstības dzīvi, mazgājot mācekļu kājas (Jāņa 1.3,1-15). Kad Pēteris protestēja, Jēzus teica, ka viņam ir jānomazgā kājas. Kristīgā dzīve ietver gan kalpošanu, gan kalpošanu.
Kunga Vakarēdiens mums atgādina par Jēzus atgriešanos
Trīs evaņģēlija autori stāsta, ka Jēzus nedzers no vīna koka augļiem, kamēr Viņš nenāks Dieva valstības pilnībā.6,29; Lūka 22,18; Atzīmēt 14,25). Katru reizi, kad piedalāmies, mums tiek atgādināts Jēzus apsolījums. Būs lielisks mesiānisks "bankets", svinīgs "kāzu vakariņas". Maize un vīns ir "paraugi" lielākajiem uzvaras svētkiem visā vēsturē. Pāvils rakstīja: "Jo tik bieži, cik jūs ēdat šo maizi un dzerat šo biķeri, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, līdz Viņš nāks."1. korintieši 11,26).
Mēs vienmēr skatāmies uz priekšu, kā arī atpakaļ un augšup, iekšā un ap mums. Kunga Vakarēdiens ir ļoti svarīgs. Tāpēc gadsimtu gaitā tā ir bijusi ievērojama kristīgo tradīciju sastāvdaļa. Protams, dažreiz tas ir pārtapis par nedzīvu rituālu, kas drīzāk bija ieradums nekā dziļas nozīmes svētki. Kad rituāls kļūst bezjēdzīgs, daži cilvēki pārāk reaģē, pilnībā pārtraucot rituālu. Labāka atbilde ir atjaunot nozīmi. Tāpēc palīdz pārdomāt to, ko mēs darām simboliski.
Jāzeps Tkačs
