Matthew 5: Uz kalna sprediķis

Jēzus sešas senas mācības kontrastē ar jaunām mācībām. Viņš sešas reizes citē iepriekšējo mācību, galvenokārt no pašas Toras, sešas reizes paziņo, ka ar to nepietiek. Tas parāda prasīgāku taisnīguma standartu.

Nelietojiet nicināt otru

“Jūs esat dzirdējuši, ka seniem cilvēkiem sacīts: tev nebūs [nogalināt]”; bet kas nogalina [slepkavības], tas būs sodāms” (21.p.). Šis ir citāts no Toras, kurā apkopoti arī civillikumi. Cilvēki to dzirdēja, kad viņiem lasīja Rakstus. Laikā pirms drukas mākslas cilvēki rakstīto galvenokārt dzirdēja, nevis lasīja.

Kurš runāja bauslības vārdus “senajiem cilvēkiem”? Tas bija pats Dievs Sinaja kalnā. Jēzus necitē nekādas sagrozītas ebreju tradīcijas. Viņš citē Toru. Tad viņš pretstata bausli ar stingrāku standartu: "Bet es jums saku: kas dusmojas uz savu brāli, tas ir tiesājams" (22.p.). Varbūt tas pat bija domāts saskaņā ar Toru, bet Jēzus uz to nestrīdas. Viņš nenorāda, kas viņu pilnvarojis mācīt. Tas, ko viņš māca, ir patiess tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš ir tas, kurš to saka.

Mūs vērtē pēc mūsu dusmām. Kāds, kurš vēlas nogalināt vai vēlas, lai kāds cits nomirtu, ir viņa sirdī slepkava, pat ja viņš nevar vai nevēlas to izdarīt. Tomēr ne visas dusmas ir grēks. Pats Jēzus brīžiem dusmojās. Bet Jēzus to skaidri saka: ikviens, kurš ir dusmīgs, ir pakļauts jurisdikcijai. Princips ir izteikts smagos vārdos; izņēmumi nav uzskaitīti. Šajā un citos sprediķa punktos mēs secinām, ka Jēzus savas prasības formulē ārkārtīgi skaidri. Mēs nevaram ņemt no sprediķa paziņojumus un rīkoties tā, it kā nebūtu izņēmumu.

Jēzus piebilst: “Bet, kas savam brālim saka: Tu nevērtīgais, tas ir vainīgs tiesas priekšā; bet kas saka: tu muļķis, tas ir vainīgs elles ugunī” (22.p.). Jēzus šeit neatsaucas uz jauniem gadījumiem ebreju vadītājiem. Visticamāk, ka viņš citē "neko labu" — frāzi, ko jau mācījuši rakstu mācītāji. Tālāk Jēzus saka, ka sods par ļaunu attieksmi sniedzas daudz tālāk par civiltiesas spriedumu — tas galu galā sniedzas līdz pat pēdējam spriedumam. Pats Jēzus cilvēkus sauca par “muļķiem” (Mateja 23,17, ar to pašu grieķu vārdu). Mēs nevaram uzskatīt šos izteicienus kā juridiskus noteikumus, kas jāievēro burtiski. Šeit mērķis ir kaut ko precizēt. Lieta ir tāda, ka mums nevajadzētu nicināt citus cilvēkus. Šis princips pārsniedz Toras nodomu, jo patiess taisnīgums raksturo Dieva valstību.

Jēzus to skaidri parāda divās līdzībās: “Tāpēc, ja tu upurē savu dāvanu pie altāra un tur tev ienāk prātā, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, atstāj savu dāvanu tur altāra priekšā un ej pirmais un samierinies ar savu. brāli, un tad nāc un upuri Jēzus dzīvoja laikā, kad vēl bija spēkā vecā derība un viņa apstiprinājums vecās derības likumiem nenozīmē, ka tie ir spēkā arī šodien. Viņa līdzība norāda, ka cilvēku attiecības ir jāvērtē augstāk nekā upuri. Ja kādam ir kaut kas pret jums (pamatoti vai nē), tad otram ir jāsper pirmais solis. Ja viņa to nedara, negaidi; uzņemties iniciatīvu. Diemžēl tas ne vienmēr ir iespējams. Jēzus nedod jaunu likumu, bet skaidriem vārdiem izskaidro principu: Centieties izlīgt.

“Vienlaikus vienojies ar savu pretinieku, kamēr vēl esi ar viņu ceļā, lai pretinieks tevi nenodod tiesneša rokās un tiesnesis tiesu izpildītājam un tu netiktu iemests cietumā. Patiesi es jums saku: jūs neiznāksit no turienes, kamēr nebūsiet samaksājuši katru pēdējo santīmu” (25.-26.p.). Atkal ne vienmēr ir iespējams atrisināt strīdus ārpus tiesas. Mēs arī nedrīkstam ļaut aizmukt apsūdzētājiem, kas uz mums izdara spiedienu. Tāpat Jēzus neparedz, ka mums nekad netiks piešķirta žēlastība civiltiesā. Kā jau teicu, mēs nevaram paaugstināt Jēzus vārdus par stingriem likumiem. Viņš arī nedod mums gudrus padomus, kā izvairīties no parādu cietuma. Viņam ir svarīgāk, lai mēs tiecamies pēc miera, jo tas ir patiesa taisnīguma ceļš.

Negrib

"Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt" (27.p.). Dievs deva šo bausli Sinaja kalnā. Bet Jēzus mums saka: "Kas uz sievieti skatās ar iekāri, jau ir pārkāpis laulību ar viņu savā sirdī" (28.p.). 10. bauslis aizliedza iekārot, bet 7. bauslis ne. Tas aizliedza "laulības pārkāpšanu" — uzvedību, ko varēja regulēt ar civillikumiem un sodiem. Jēzus nemēģina apstiprināt savu mācību ar Svētajiem Rakstiem. Viņam tas nav jādara. Viņš ir dzīvais Vārds, un viņam ir lielāka autoritāte nekā rakstītajam Vārdam.

Jēzus mācības seko paraugam: senais likums nosaka vienu lietu, bet patiesai taisnībai ir vajadzīgs daudz vairāk. Jēzus izsaka ekstrēmus apgalvojumus, lai nonāktu pie lietas. Runājot par laulības pārkāpšanu, viņš saka: “Ja tava labā acs liek tev atkrist, izrauj to un izmet no sevis. Tev ir labāk, lai kāds no taviem locekļiem iet bojā, nevis visa tava miesa tiek iemesta ellē. Ja tava labā roka liek tev atkrist, nogriez to un met no sevis. Labāk jums, lai kāds no jūsu locekļiem iet bojā un visa jūsu miesa nenonāk ellē” (29.-30.p.). Protams, pazaudēt kādu ķermeņa daļu būtu labāk nekā mūžīgā dzīvība. Bet tā īsti nav mūsu alternatīva, jo acis un rokas nevar mūs novest pie grēka; ja mēs tos noņemtu, mēs izdarītu vēl vienu grēku. Grēks nāk no sirds. Mums ir vajadzīgas sirds pārmaiņas. Jēzus uzsver, ka mūsu prāts ir jāārstē. Lai likvidētu grēku, ir nepieciešami ārkārtēji pasākumi.

Nevajag šķirties

“Tāpat ir teikts: “Ikvienam, kurš šķiras no sievas, jāiesniedz viņai šķiršanās raksts” (31.p.). Tas attiecas uz Svētajiem Rakstiem 5. Pirmdien, 24,1-4, kas pieņem šķiršanās vēstuli kā jau izraēliešu vidū iedibinātu paražu. Šis likums neļāva precētai sievietei atkārtoti apprecēties ar savu pirmo vīru, taču, izņemot šo reto situāciju, nebija nekādu ierobežojumu. Mozus likums atļāva šķirties, bet Jēzus to neatļāva.

“Bet es jums saku: kas šķiras no savas sievas, izņemot laulības pārkāpšanu, tas liek tai pārkāpt laulību; un kas precas ar šķirtu sievieti, tas pārkāpj laulību” (32.p.). Tas ir skarbs apgalvojums – grūti saprotams un grūti īstenojams. Pieņemsim, ka slikts vīrietis bez iemesla izdzen savu sievu. Vai tad viņa automātiski ir grēciniece? Un vai tas ir grēks, ja cits vīrietis apprec šo šķiršanās upuri?

Mēs pieļautu kļūdu, ja Jēzus paziņojumu interpretētu kā nemainīgu likumu. Jo Pāvils ar Garu parādīja, ka laulības šķiršanai ir vēl viens likumīgs izņēmums (1. korintieši 7,15). Lai gan šis ir Kalna sprediķa pētījums, ir svarīgi atcerēties, ka Mateja evaņģēlija 5. nodaļa nav pēdējais vārds šķiršanās jautājumā. Šeit redzamais ir tikai daļa no kopējā attēla.

Jēzus paziņojums šeit ir šokējošs paziņojums, kas vēlas kaut ko skaidri pateikt - šajā gadījumā tas nozīmē, ka šķiršanās vienmēr ir saistīta ar grēku. Dievs paredzēja laulībā mūža saikni, un mums jācenšas to saglabāt tā, kā Viņš to iecerējis. Jēzus nemēģināja šeit diskutēt par to, ko darīt, ja lietas neiet tā, kā vajadzētu.

Neliecies

"Jūs esat arī dzirdējuši, ka senajiem ļaudīm teikts: "Tev nebūs viltus zvērestu, un tev būs turēt savu zvērestu Tam Kungam" (33. p.). Šie principi ir mācīti Vecās Derības Rakstos (4. P 30,3; 5. Pirmdien, 23,22). Taču to, ko Tora nepārprotami atļāva, Jēzus nedarīja: “Bet es jums saku: jums vispār nebūs zvērēt ne pie debesīm, jo ​​tas ir Dieva tronis; ne pie zemes, jo tā ir viņa kāju krēsls; ne tuvu Jeruzalemei, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta” (34.-35.p.). Acīmredzot ebreju vadītāji atļāva zvērēt, pamatojoties uz šīm lietām, iespējams, lai izvairītos no Dieva svētā vārda izrunāšanas.

“Nedrīkst arī zvērēt pie savas galvas; jo jūs nevarat padarīt nevienu matu baltu vai melnu. Bet lai tava runa ir: jā, jā; Nē nē. Viss, kas pārsniedz to, ir no ļauna” (36.-37.p.).

Princips ir vienkāršs: godīgums – tas ir skaidri parādīts pārsteidzošā veidā. Ir pieļaujami izņēmumi. Jēzus pats pārsniedza vienkāršu jā vai nē. Bieži viņš teica āmen, āmen. Viņš teica, ka debesis un zeme pazudīs, bet viņa vārdi nezudīs. Viņš aicināja Dievu liecināt, ka viņš runā patiesību. Tāpat Pāvils savās vēstulēs izmantoja dažus ar zvērestu liecinātus apliecinājumus, nevis vienkārši teica jā (Romiešiem 1,9; 2. korintieši 1,23).

Tātad mēs atkal redzam, ka mums nav jāuzskata kalna sprediķa izteiksmīgie paziņojumi par aizliegumiem, kas jāievēro burtiski. Mums vajadzētu būt tikai godīgiem, taču dažās situācijās mēs varam īpaši apstiprināt teiktā patiesību.

Tiesā, izmantojot mūsdienu piemēru, mums ir atļauts "zvērēt", ka mēs runājam patiesību un tāpēc varam saukt palīgā Dievu. Ir niecīgi teikt, ka "apliecinājums" ir pieņemams, bet "zvērests" nav. Tiesā šie vārdi ir sinonīmi - un abi ir vairāk nekā jā.

Nemeklējiet atriebību

Jēzus atkal citē Toru: "Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: "Aci pret aci un zobu pret zobu" (38.p.). Dažreiz tiek apgalvots, ka tā bija tikai Vecās Derības atriebības augstākais līmenis. Faktiski tas bija maksimums, bet dažreiz tas bija arī minimums (3. Pirmdien, 24,19- sešpadsmit; 5. Pirmdien, 19,21).

Tomēr Jēzus aizliedz to, ko prasa Tora: "Bet es jums saku: nepretojieties ļaunumam" (39.a p.). Bet pats Jēzus iestājās pret ļaunajiem cilvēkiem. Viņš izdzina naudas mijējus no tempļa. Apustuļi aizstāvējās pret viltus skolotājiem. Pāvils aizstāvējās, atsaucoties uz savām Romas pilsoņa tiesībām, kad karavīri grasījās viņu pērt. Jēzus teiktais atkal ir pārspīlēts. Ir atļauts aizstāvēties pret ļaunām personām. Jēzus ļauj mums vērsties pret sliktiem cilvēkiem, piemēram, ziņojot policijai par noziegumiem.

Arī Jēzus nākamais paziņojums jāuzskata par pārspīlējumu. Tas nenozīmē, ka mēs varam viņus noraidīt kā nebūtiskus. Runa ir par principa izpratni; mums jāļauj viņiem apstrīdēt mūsu uzvedību, neizstrādājot no šiem noteikumiem jaunu likumu kodeksu, jo tiek pieņemts, ka izņēmumi nekad nav atļauti.

“Ja kāds tev sit pa labo vaigu, piedāvā viņam arī otru” (39.b.p.). Noteiktos apstākļos vislabāk ir vienkārši iet prom, kā to darīja Pēteris (Apustuļu darbi 1. Kor2,9). Nav nepareizi arī mutiski aizstāvēties, kā to darīja Pāvils (Apustuļu darbi 2. Kor3,3). Jēzus mums māca principu, nevis likumu, kas ir stingri jāievēro.

“Un, ja kāds vēlas ar tevi strīdēties un paņemt tavu mēteli, lai viņš paņem arī tavu mēteli. Un, ja kāds liek jums noiet jūdzi, dodieties viņam līdzi divus. Dod tiem, kas tevi lūdz, un nenovērsies no tiem, kas grib no tevis aizņemties” (40.-42.p.). Ja cilvēki iesūdz jūs tiesā par 10.000 20.000 franku, jums nav viņiem jādod 10 franku. Ja kāds nozog jūsu automašīnu, jums nav jāatsakās arī no sava furgona. Ja dzērājs tev prasa frankus, tev viņam vispār nekas nav jādod. Jēzus pārspīlētie izteikumi nav par to, lai ļautu citiem cilvēkiem gūt priekšrocības uz mūsu rēķina, ne arī par to, lai viņi par to atlīdzinātu. Drīzāk viņš uztraucas, lai mēs neatriebtos. Esiet uzmanīgi, lai panāktu mieru; nemēģina kaitēt citiem.

Nevajag ienīst

"Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: "Tev būs savu tuvāko mīlēt un ienaidnieku ienīst"" (43.p.). Tora pavēl mīlēt, un tā pavēlēja Izraēlam nogalināt visus kānaāniešus un sodīt visus pārkāpējus. “Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā” (44.p.). Jēzus mums māca citu ceļu, tādu, kāds pasaulē nav atrodams. Kāpēc? Kāds ir visa šī stingrā taisnīguma paraugs?

"Lai jūs būtu sava Debesu Tēva bērni" (45.a p.). Mums jālīdzinās viņam, un viņš tik ļoti mīlēja savus ienaidniekus, ka sūtīja savu dēlu mirt par tiem. Mēs nevaram ļaut saviem bērniem mirt par mūsu ienaidniekiem, bet mums arī viņi ir jāmīl un jālūdz, lai viņi tiek svētīti. Mēs nevaram sekot līdzi standartam, ko Jēzus noteica par standartu. Taču mūsu atkārtotajām neveiksmēm jebkurā gadījumā nevajadzētu atturēt mūs no mēģinājumiem.

Jēzus mums atgādina, ka Dievs "liek saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un sūta lietus pār taisnajiem un netaisnajiem" (45.b p.). Viņš ir laipns pret visiem.

"Jo, ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kādu algu jūs saņemsit? Vai nodokļu iekasētāji nedara to pašu? Un, ja jūs vienkārši esat laipns pret saviem brāļiem, ko jūs darāt īpašu? Vai pagāni nedara to pašu?" (46.-47.p.). Mēs esam aicināti darīt vairāk, nekā ir ierasts, vairāk nekā to dara neatgriezeniski. Mūsu nespēja būt ideālam nemaina mūsu aicinājumu vienmēr tiekties pēc uzlabojumiem.

Mūsu mīlestība pret citiem ir būt pilnīgai, izpausties uz visiem cilvēkiem, ko Jēzus vēlas, sakot: "Tāpēc jūs būsiet pilnīgi, tāpat kā jūsu Tēvs, kas ir debesīs, ir pilnīgs" (48. pants).

autors Maikls Morisons

Mateja 5: Kalna sprediķis (2. daļa)