Kas ir grēks?

Grēks ir nelikumība, sacelšanās pret Dievu stāvoklis. Kopš tā laika, kad grēks nāca pasaulē caur Ādamu un Ievu, cilvēks ir atradies zem grēka jūga – jūga, kuru var noņemt tikai Dieva žēlastība caur Jēzu Kristu. Cilvēces grēcīgais stāvoklis izpaužas tieksmē sevi un savas intereses izvirzīt augstāk par Dievu un viņa gribu. Grēks noved pie atsvešināšanās no Dieva, ciešanām un nāves. Tā kā visi cilvēki ir grēcinieki, viņiem visiem ir vajadzīga pestīšana, ko Dievs piedāvā caur savu Dēlu (1. Johannes 3,4; romieši 5,12; 7,24-25; Atzīmēt 7,21-23; galatieši 5,19-21; romieši 6,23; 3,23-24).

Kristīgās uzvedības pamatā ir uzticība un mīlestības pilna lojalitāte mūsu Glābējam, kurš mūs mīlēja un atdeva sevi mūsu labā. Uzticība Jēzum Kristum izpaužas ticībā evaņģēlijam un mīlestības darbos. Kristus caur Svēto Garu pārveido savu ticīgo sirdis un liek tiem nest augļus: mīlestību, prieku, mieru, uzticību, pacietību, laipnību, lēnprātību, savaldību, taisnību un patiesību (1. Johannes 3,23- sešpadsmit; 4,20- sešpadsmit; 2. korintieši 5,15; galatieši 5,6.22-23; Efeziešiem 5,9).

Grēks ir pret Dievu.

5. psalmā1,6 nožēlojošs Dāvids saka Dievam: "Tikai pret tevi es esmu grēkojis un darījis ļaunu tavā priekšā." Lai gan Dāvida grēks negatīvi ietekmēja citus cilvēkus, garīgais grēks nebija pret viņiem — tas bija pret Dievu. Deivids atkārto šo domu 2. Samuēls 12,13. Ījabs jautā: "Habakuk, es esmu grēkojis, ko es daru ar tevi, cilvēku gans" (Ījabs 7,20)?

Protams, sāpināt citus ir kā grēkot pret viņiem. Pāvils norāda, ka, to darot, mēs patiešām “grēkojam pret Kristu” (1. korintieši 8,12), kas ir Kungs un Dievs.

Tam ir svarīga ietekme

Pirmkārt, tā kā Kristus ir Dieva atklāsme, pret kuru ir vērsts grēks, grēks ir jāskata kristoloģiski, tas ir, no Jēzus Kristus perspektīvas. Dažreiz grēks tiek definēts hronoloģiski (citiem vārdiem sakot, tā kā Vecā Derība tika uzrakstīta pirmā, tai ir prioritāte grēka un citu doktrīnu definēšanā). Tomēr kristietim ir svarīgs Kristus viedoklis.

Otrkārt, tā kā grēks ir pret visu, kas ir Dievs, mēs nevaram sagaidīt, ka Dievs pret to būs vienaldzīgs vai apātisks. Tā kā grēks ir ļoti pretstatā Dieva mīlestībai un labestībai, tas atsvešina mūsu prātus un sirdis no Dieva9,2), kas ir mūsu eksistences izcelsme. Bez Kristus samierināšanas upura (kolosiešiem 1,19-21), mums nebūtu cerību uz neko citu kā tikai nāvi (Rom 6,23). Dievs vēlas, lai cilvēkiem būtu mīlestības sadraudzība un prieks ar viņu un vienam ar otru. Grēks iznīcina šo mīlestības pilno sadraudzību un prieku. Tāpēc Dievs ienīst grēku un iznīcinās to. Dieva atbilde uz grēku ir dusmas (Efeziešiem 5,6). Dieva dusmas ir viņa pozitīvā un enerģiskā apņemšanās iznīcināt grēku un tā sekas. Ne tāpēc, ka viņš ir rūgts un atriebīgs kā mēs, cilvēki, bet tāpēc, ka viņš tik ļoti mīl cilvēkus, ka viņš negaidīs un neskatīsies, kā viņi caur grēku iznīcina sevi un citus.

Treškārt, tikai Dievs var mūs tiesāt šajā jautājumā, un tikai Viņš var piedot grēku, jo tikai grēks ir pret Dievu. “Bet pie Tevis, Kungs, mūsu Dievs, ir žēlastība un piedošana. Jo mēs esam kļuvuši par atkritējiem” (Daniēls 9,9). "Jo pie Kunga ir žēlastība un liela pestīšana" (Psalms 130,7). Tie, kas pieņem Dieva žēlsirdīgo spriedumu un savu grēku piedošanu, "nav lemti dusmām, bet gan pestīšanai caur mūsu Kungu Jēzu Kristu" (2. Tesaloniķieši 5,9). 

Atbildība par grēku

Lai gan ir pieņemts vainot sātanu par grēka ienesšanu pasaulē, cilvēce ir atbildīga par savu grēku. "Tāpēc, kā caur vienu cilvēku grēks ir nācis pasaulē un caur grēku nāve, tā nāve ir izplatījusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši." (Romiešiem) 5,12).

Lai gan sātans viņus mēģināja, Ādams un Ieva pieņēma lēmumu – atbildība bija viņiem. 5. psalmā1,1-4 Dāvids norāda uz faktu, ka viņš bija uzņēmīgs pret grēku, jo bija dzimis cilvēks. Viņš atzīst arī savus grēkus un netaisnības.

Mēs visi ciešam to cilvēku grēku kolektīvās sekas, kuri dzīvoja pirms mums, tādā mērā, kā viņi veidoja mūsu pasauli un vidi. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs no viņiem esam mantojuši savu grēku un ka viņi kaut kādā veidā ir atbildīgi.

Pravieša Ecēhiēla laikā notika diskusija par personīgā grēka vainošanu "tēvu grēkos". Izlasi Ecēhiēla 18. nodaļu, īpašu uzmanību pievēršot 20. panta secinājumam: "Jo kas grēko, tas mirs." Citiem vārdiem sakot, katrs ir atbildīgs par saviem grēkiem.

Tā kā mēs esam personīgi atbildīgi par saviem grēkiem un garīgo stāvokli, grēku nožēlošana vienmēr ir personiska. Mēs visi esam grēkojuši (romiešiem 3,23; 1. Johannes 1,8) un Svētie Raksti mudina katru no mums personīgi nožēlot grēkus un ticēt evaņģēlijam (Mark 1,15; Apustuļu darbi 2,38).

Pāvils dara visu iespējamo, lai norādītu, ka tāpat kā grēks ir nācis pasaulē caur cilvēku, tā pestīšana ir pieejama tikai caur cilvēku, Jēzu Kristu. "...Jo, ja no viena grēka daudzi ir miruši, cik daudz vairāk Dieva žēlastība bija pārpilnībā daudziem viena cilvēka Jēzus Kristus žēlastībā" (Romiešiem) 5,15, skatīt arī 17.-19. pantu). Grēka pāreja ir mūsu, bet pestīšanas žēlastība ir Kristus.

Grēka aprakstīšanai izmantoto vārdu izpēte

Grēka aprakstīšanai tiek izmantoti dažādi ebreju un grieķu vārdi, un katrs termins grēka definīcijai pievieno papildkomponentu. Dziļāks šo vārdu pētījums ir pieejams, izmantojot enciklopēdijas, komentārus un Bībeles studiju materiālus. Lielākajai daļai izmantoto vārdu ir sirds un prāta attieksme.

No visbiežāk lietotajiem ebreju terminiem ideja par grēku kā mērķa izlaišanu (1. Mozus 20,9; 2. Mozus 32,21; 2. Karaļi 17,21; Psalms 40,5 utt.); Grēks ir saistīts ar attiecību pārrāvumu, tātad sacelšanos (pārkāpumu, sacelšanos kā iekšā 1. Samuēls 24,11; Jesaja 1,28; 42,24 utt. aprakstīts); sagrozīt kaut ko greizu, līdz ar to kaut ko apzināti novirzot no tā paredzētā mērķa (ļauni darbi kā 2. Samuēls 24,17; Daniels 9,5; 10. psalms6,6 utt.); vaina un līdz ar to arī vaina (sašutums 3. psalmā8,4; Jesaja 1,4; Jeremija 2,22); nomaldīties un novirzīties no ceļa (skat. Kļūdīties Ījabā 6,24; Jesaja 28,7 utt.); Grēks ir saistīts ar kaitējuma nodarīšanu citiem (ļaunums un ļaunprātīga izmantošana 5. Mozus 2. nodaļā6,6; Sakāmvārdi 24,1. utt.)

Jaunajā Derībā lietotie grieķu vārdi ir termini, kas saistīti ar zīmes izlaišanu (Jņ 8,46; 1. Korintiešiem 15,56; ebreji 3,13; Džeimss 1,5; 1. Johannes 1,7 utt.); kļūdas vai vainas dēļ (pārkāpumi Vēstulē Efeziešiem 2,1; Kolosieši 2,13 utt.); ar robežlīnijas šķērsošanu (pārkāpumi romiešiem 4,15; ebreji 2,2 utt.); ar darbībām pret Dievu (bezdievība Vēstulē romiešiem 1,18; Tituss 2,12; Jūda 15 utt.); un ar nelikumībām (netaisnība un pārkāpumi Mateja evaņģēlijā 7,23; 24,12; 2. korintieši 6,14; 1. Johannes 3,4 utt.).

Jaunā Derība pievieno papildu dimensijas. Grēks ir nespēja izmantot iespēju praktizēt dievišķu izturēšanos pret citiem (Jēkabs 4,17). Turklāt "kas nav no ticības, tas ir grēks" (Romiešiem 1. Kor4,23)

Grēks no Jēzus skatupunkta

Vārda izpēte palīdz, taču tā viena pati neļauj mums pilnībā izprast grēku. Kā minēts iepriekš, mums ir jāraugās uz grēku no kristoloģiskā viedokļa, tas ir, no Dieva Dēla viedokļa. Jēzus ir patiesais Tēva sirds attēls (Ebrejiem 1,3) un Tēvs mums saka: "Klausieties viņu!" (Mateja 17,5).

3. un 4. pētījumā tika paskaidrots, ka Jēzus ir iemiesojies Dievā un ka viņa vārdi ir dzīves vārdi. Tas, kas viņam jāsaka, ne tikai atspoguļo tēva prātu, bet arī nes sevī Dieva morālo un ētisko autoritāti.

Grēks nav tikai rīcība pret Dievu – tas ir vairāk. Jēzus paskaidroja, ka grēks rodas no grēka piekrautas cilvēka sirds un prāta. “Jo no iekšienes, no cilvēku sirds nāk ļaunas domas, netiklība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, alkatība, nelietība, viltība, netiklība, skaudība, apmelošana, lepnība, neprātība. Visas šīs ļaunās lietas iziet no iekšpuses un padara cilvēku nešķīstu” (Mark 7,21-23).

Mēs pieļaujam kļūdu, meklējot konkrētu, noteiktu sarakstu, ko drīkst un ko nedrīkst. Dievs vēlas, lai mēs saprastu ne tik daudz individuālo darbību, bet gan pamatā esošo sirds attieksmi. Tomēr iepriekš minētais Marka evaņģēlija fragments ir viens no daudzajiem, kur Jēzus vai viņa apustuļi uzskaita vai salīdzina grēcīgās darbības un ticības izpausmes. Mēs atrodam šādas rakstvietas Mateja evaņģēlija 5.–7. Metjū 25,31- sešpadsmit; 1. Korintiešiem 13,4-8; galatieši 5,19-26; Kolosiešiem 3 utt. Jēzus apraksta grēku kā atkarīgu uzvedību un piemin: "Kas grēko, tas ir grēka vergs" (Jānis 10,34).

Grēks šķērso dievišķās uzvedības līnijas pret citiem cilvēkiem. Tas sastāv no rīcības tā, it kā mēs nebūtu atbildīgi nevienam augstākam spēkam par sevi. Grēks kristietim ir tas, ka neļauj Jēzum caur mums mīlēt citus, neciena to, ko Jēkabs sauc par "tīru un neaptraipītu pielūgsmi" (Jēkabs 1,27) un “karaļa likums saskaņā ar Svētajiem Rakstiem” (Jēkabs 2,8) tiek saukts. Jēzus mācīja, ka tie, kas viņu mīl, paklausīs viņa vārdiem4,15; Metjū 7,24) un tādējādi piepilda Kristus likumu.

Mūsu iedzimtā grēcīguma tēma caurstrāvo Svētos Rakstus (skat 1. Mose 6,5; 8,21; sludinātājs 9,3; Jeremija 17,9; romieši 1,21 utt.). Tāpēc Dievs mums pavēl: "Atmetiet no sevis visus pārkāpumus, ko esat izdarījuši, un dariet sev jaunu sirdi un jaunu garu" (Ecēhiēla 1.8,31).

Sūtot Viņa Dēlu savās sirdīs, mēs saņemam jaunu sirdi un garu, apliecinot, ka piederam Dievam (Galatiešiem 4,6; romieši 7,6). Tā kā mēs piederam Dievam, mums vairs nevajadzētu būt “grēka vergiem” (Rom 6,6), vairs "neesiet muļķīgi, nepaklausīgi, maldieties, kalpojiet kārībām un kārībām, dzīvojiet ļaunprātībā un skaudībā, ienīst mūs un ienīst cits citu" (Tīts 3,3).

Pirmā reģistrētā grēka konteksts 1. Mozus grāmata var mums palīdzēt. Ādams un Ieva bija sadraudzībā ar Tēvu, un grēks notika, kad viņi pārtrauca šīs attiecības, klausoties citā balsī (lasīt 1. Mozus 2-3).

Mērķis, ko grēks nesasniedz, ir mūsu debesu aicinājuma balva Kristū Jēzū (filipiešiem 3,14), un lai, pieņemot adopciju Tēva, Dēla un Svētā Gara sadraudzībā, mēs tiktu saukti par Dieva bērniem (1. Johannes 3,1). Ja mēs izejam no šīs kopības ar Dievu, mēs nepalaižam garām mērķi.

Jēzus mājo mūsu sirdīs, lai mēs "būtu piepildīti ar visu Dieva pilnību" (skat. Efeziešiem 3,17-19), un šo pilnīgo attiecību pārtraukšana ir grēks. Kad mēs grēkojam, mēs saceļamies pret visu, kas ir Dievs. Tas sarauj svētās attiecības, kuras Jēzus bija iecerējis ar mums pirms pasaules dibināšanas. Tā ir atteikšanās ļaut Svētajam Garam darboties mūsos, lai izpildītu Tēva gribu. Jēzus nāca, lai aicinātu grēciniekus uz nožēlu (Lūk 5,32), kas nozīmē, ka viņi atgriežas pie attiecībām ar Dievu un Viņa gribu attiecībā uz cilvēci.

Grēks nozīmē uzņemt kaut ko brīnišķīgu, ko Dievs ir izveidojis savā svētumā, un sagrozīt to pret citiem savtīgu vēlmju dēļ. Tas nozīmē atkāpties no Dieva paredzētā cilvēces mērķa, lai iesaistītu ikvienu savā dzīvē.

Grēks nozīmē arī to, ka mēs neuzticam Jēzum ticību kā garīgās dzīves vadītāju un autoritāti. Garīgais grēks nav noteikts ar cilvēka loģiku vai pieņēmumiem, bet gan ar Dievu. Ja mēs vēlētos īsu definīciju, mēs varētu teikt, ka grēks ir dzīves stāvoklis bez kopības ar Kristu.

secinājums

Kristiešiem ir jāizvairās no grēka, jo grēks ir pārtraukums mūsu attiecībās ar Dievu, kas mūs attālina no saskarsmes harmonijas ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

autors Džeimss Hendersons