Audio
Matthew 7: Uz kalna sprediķis
Mateja 5. nodaļā Jēzus skaidro, ka patiesa taisnība nāk no iekšienes un ir sirds, nevis tikai uzvedības jautājums. 6. nodaļā mēs lasām, ko Jēzus teica par mūsu dievbijīgajiem darbiem. Jums jābūt sirsnīgam, un to nedrīkst pasniegt kā svētīgu, lai mēs izskatītos labi. Divās nodaļās Jēzus pievēršas divām problēmām, kas rodas, kad taisnīguma definīciju balstāt galvenokārt uz ārēju izturēšanos. No vienas puses, Dievs nevēlas, lai mūsu ārējā uzvedība mainītos, un, no otras puses, tas liek cilvēkiem izlikties, ka viņu sirdis mainās. 7. nodaļā Jēzus parāda mums trešo problēmu, kas rodas, kad uzvedība ir sevišķi svarīga: cilvēki, kuri taisnīgumu pielīdzina uzvedībai, mēdz vērtēt vai kritizēt citus.
Šķemba otra acī
"Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti," sacīja Jēzus, "jo ar kādu spriedumu jūs tiesājat, jūs tiksit tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērīsit, ar tādu jums tiks atmērīts.” (Mateja ev 7,1-2). Jēzus klausītāji zināja, par kādu spriedumu Jēzus runā. Tas bija vērsts pret to cilvēku nosodošo attieksmi, kuri jau bija kritizējuši Jēzu — liekuļiem, kuri koncentrējās uz ārējo izskatu (sk. 7,49 kā piemērs). Tos, kuri ātri spriest un jūtas pārāki par citiem, tiesā Dievs. Visi ir grēkojuši un visiem ir vajadzīga žēlastība. Bet dažiem ir grūti to atzīt, un tikpat grūti izrādīt līdzjūtību citiem. Tāpēc Jēzus mūs brīdina, ka tas, kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem, var novest pie tā, ka Dievs pret mums izturas tāpat. Jo vairāk mēs jūtam savu vajadzību pēc žēlastības, jo mazāk tiesāsim citus.
Pēc tam Jēzus sniedz mums humoristiski pārspīlētu ilustrāciju tam, ko viņš domā: "Bet kāpēc jūs redzat lāsumu sava brāļa acī un neredzat baļķi, kas ir savā acī?" (Mateja evaņģēlijs) 7,3). Citiem vārdiem sakot, kā var sūdzēties par kāda grēku, ja viņš ir izdarījis lielāku? “Vai kā tu vari teikt savam brālim: beidz, es izņemšu tavu smailīti no tavas acs?” Un, lūk, tavā acī ir stars. Liekulis, vispirms izrauj baļķi no acs; tad redzi, kā tu izrauj lāsumu no sava brāļa acs” (4-5.p.). Jēzus klausītāji noteikti skaļi smējās par šo liekuļu karikatūru.
Liekulis apgalvo, ka viņš palīdzēs citiem noteikt viņu grēkus. Viņš apgalvo, ka ir gudrs un apgalvo, ka ir likuma piekritējs. Bet Jēzus saka, ka šāds cilvēks nav kvalificēts palīdzēt. Viņš ir liekulis, aktieris, izlikšanās. Vispirms viņam no dzīves jānoņem grēks; viņam jāsaprot, cik liels ir viņa paša grēks. Kā var noņemt joslu? Jēzus šeit to nepaskaidroja, bet no citām vietām mēs zinām, ka grēku var noņemt tikai ar Dieva žēlastību. Tikai tie, kas ir pieredzējuši žēlsirdību, tiešām var palīdzēt citiem.
"Tev nebūs dot suņiem to, kas ir svēts, un nemetiet savas pērles cūku priekšā" (6. pants). Šo frāzi parasti interpretē kā gudru evaņģēlija sludināšanu. Tā var būt taisnība, bet kontekstam šeit nav nekāda sakara ar evaņģēliju. Tomēr, ja šo sakāmvārdu ievietojam kontekstā, tā nozīmē var būt zināma ironija: "Liekuli, paturi savas gudrības pērles pie sevis. Ja uzskatāt, ka otrs ir grēcinieks, netērējiet savus vārdus uz viņu, jo viņš nebūs tev pateicīgs par to, ko tu saki, un tikai satrauksies ar tevi.” Tas būtu humoristisks noslēgums Jēzus galvenajam apgalvojumam: “Nespriediet”.
Dieva labās dāvanas
Jēzus jau runāja par lūgšanu un mūsu ticības trūkumu (6. nodaļa). Tagad viņš vēlreiz uzrunā: “Lūdziet, tad jums tiks dots; meklē un tu atradīsi; klauvē un tev tiks atvērts. Jo kas lūdz, tas saņem; un kas meklē, tas atradīs; un tas tiks atvērts ikvienam, kas klauvē” (V 7-9). Jēzus apraksta paļāvību vai paļāvību uz Dievu. Kāpēc mums var būt tāda ticība? Jo Dievs ir uzticams.
Tad Jēzus izsaka vienkāršu salīdzinājumu: “Kurš gan no jums piedāvās savam dēlam akmeni, kad tas viņam lūdz maizi? Vai arī, ja viņš lūdz zivi, piedāvāt čūsku? Ja tad jūs, būdami ļauni, spējat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs debesīs dos labas tiem, kas Viņu lūdz” (9-11.p.). Ja pat grēcinieki rūpējas par saviem bērniem, tad mēs noteikti varam paļauties, ka Dievs parūpēsies par mums, Saviem bērniem, jo Viņš ir pilnīgs. Viņš mūs nodrošinās ar visu nepieciešamo. Mēs ne vienmēr iegūstam to, ko vēlamies, un dažreiz mums īpaši trūkst disciplīnas. Jēzus tagad neiedziļinās šajās lietās — viņa doma šeit ir vienkārši tāda, ka mēs varam uzticēties Dievam.
Tālāk Jēzus runā par zelta likumu. Nozīme ir līdzīga dzejolim 2. Dievs pret mums izturēsies tāpat kā mēs pret citiem, tāpēc Viņš mums saka: "Ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums dara, dariet arī viņiem" (12. pants). Tā kā Dievs mums dod labas lietas, mums ir jādara labas citiem. Ja vēlamies, lai pret mums izturas laipni un lai mūsu lieta tiktu izlemta mums labvēlīgi, tad mums ir jābūt laipniem pret citiem. Ja mēs vēlamies, lai kāds mums palīdzētu, kad mums ir vajadzīga palīdzība, tad mums ir jābūt gataviem palīdzēt citiem, kad viņiem ir vajadzīga palīdzība.
Par zelta likumu Jēzus saka: "Šī ir bauslība un pravieši" (12. pants). Tora patiesībā ir par šo saprāta likumu. Visiem daudzajiem upuriem vajadzētu mums parādīt, ka mums ir vajadzīga žēlastība. Visiem civillikumiem būtu jāmāca godīgi izturēties pret līdzcilvēkiem. Zelta likums sniedz mums skaidru priekšstatu par Dieva dzīvesveidu. To ir viegli citēt, bet grūti rīkoties. Tāpēc Jēzus beidz savu sprediķi ar dažiem brīdinājumiem.
Šaurie vārti
”Ieej pa šaurajiem vārtiem,” Jēzus iesaka. “Jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved uz pazušanu, un daudz ir, kas pa tiem ieiet. Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod!” (P 13-14).
Vismazākās pretestības ceļš ved uz likteni. Sekot Kristum nav vispopulārākais veids. Staigāt nozīmē noliegt sevi, domāt patstāvīgi un vēlēties ticībā turpināt pat tad, kad to nedara neviens cits. Mēs nevaram iet kopā ar vairākumu. Mēs arī nevaram atbalstīt veiksmīgu minoritāti tikai tāpēc, ka tā ir maza. Popularitāte vai reta parādība nav patiesības mērs.
”Sargieties no viltus praviešiem,” brīdina Jēzus. "...kas nāk pie jums aitas drēbēs, bet iekšēji ir plēsīgi vilki" (15.p.). Viltus sludinātāji ārēji atstāj labu iespaidu, taču viņu motīvi ir savtīgi. Kā mēs varam pateikt, vai viņi ir nepareizi?
"Jūs tos atpazīsit pēc viņu augļiem." Tas var aizņemt kādu laiku, bet galu galā mēs redzēsim, vai sludinātājs cenšas to izmantot, vai arī viņš patiesi kalpo citiem. Izskats kādu laiku var maldināt. Grēka darbinieki cenšas izskatīties kā Dieva eņģeļi. Pat viltus pravieši reizēm izskatās labi.
Vai ir kāds ātrāks veids, kā to noskaidrot? Jā, ir — Jēzus uzrunās to drīz pēc tam. Bet vispirms viņš brīdina viltus praviešus: "Katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un iemests ugunī" (19.p.).
Veidojiet uz klints
Kalna sprediķis beidzas ar izaicinājumu. Pēc Jēzus uzklausīšanas cilvēkiem bija jāizlemj, vai viņi vēlas būt paklausīgi. “Ne katrs, kas man saka: Kungs, Kungs, ieies Debesu valstībā, bet tie, kas dara mana debesu Tēva gribu” (21.p.). Jēzus norāda, ka ikvienam viņš ir jāsauc par Kungu. Taču ar vārdiem vien nepietiek.
Pat ar brīnumiem, kas izdarīti Jēzus vārdā, nepietiek: ”Daudzi man tajā dienā sacīs: Kungs, Kungs, vai mēs neesam pravietojuši Tavā vārdā? Vai tavā vārdā neesam izdzinuši ļaunos garus? Vai tavā vārdā neesam darījuši daudz brīnumu?
Tad es viņiem atzīšos: es jūs nekad neesmu pazinis; Ejiet prom no manis, jūs ļaundari” (22.-23.p.). Šeit Jēzus norāda, ka viņš tiesās visu cilvēci. Cilvēki viņam atbildēs un ir aprakstīts, vai viņiem būs nākotne ar vai bez Jēzus.
Kuru var izglābt? Izlasi līdzību par gudro celtnieku un neprātīgo celtnieku: “Tāpēc, kas dzird šos Manus vārdus un tos dara...” Jēzus savus vārdus pielīdzina sava Tēva gribai. Visiem ir jāpaklausa Jēzum, tāpat kā viņi paklausa Dievam. Cilvēki tiks tiesāti pēc viņu izturēšanās pret Jēzu. Mums visiem neizdodas un mums ir vajadzīga žēlastība, un šī žēlastība ir atrodama Jēzū.
Ikviens, kas ceļ uz Jēzus, “līdzinās gudram cilvēkam, kas savu namu uzcēlis uz klints. Tātad, kad lija lietus un nāca ūdeņi, un vēji pūta un pūta pret māju, tā nekrita; jo tā tika uzcelta uz klints” (24.-25. pants). Mums nav jāgaida vētra, lai zinātu, kas ar to galu galā nāks. Ja būvēsit uz sliktas zemes, jūs cietīsit lielus postījumus. Ikviens, kurš mēģina balstīt savu garīgo dzīvi uz kaut ko citu, nevis uz Jēzu, būvē uz smiltīm.
"Un notika, kad Jēzus bija pabeidzis šo runu," ļaudis bija pārsteigti par viņa mācību; jo Viņš tos mācīja ar varu, nevis kā viņu rakstu mācītāji” (28.-29. pants). Mozus runāja Tā Kunga vārdā, un rakstu mācītāji runāja Mozus vārdā. Bet Jēzus ir Kungs un runāja ar savu autoritāti. Viņš apgalvoja, ka māca absolūto patiesību, ir visas cilvēces tiesnesis un mūžības atslēga.
Jēzus nav tāds kā bauslības skolotāji. Likums nebija visaptverošs, un ar rīcību vien nepietiek. Mums ir nepieciešami Jēzus vārdi, un viņš izvirza prasības, kuras neviens nevar izpildīt viens pats. Mums ir vajadzīga žēlsirdība, un ar Jēzu mēs varam būt pārliecināti, ka to saņemsim. Mūsu mūžīgā dzīve ir atkarīga no tā, kā mēs reaģējam uz Jēzu.
autors Maikls Morisons
