Dieva attiecības ar viņa tautu

431 dieva attiecības ar savu tautuIzraēlas vēsturi var apkopot tikai ar vārdu neveiksme. Dieva attiecības ar Izraēlas iedzīvotājiem Mozus grāmatās tiek dēvētas par derību, attiecībām, kurās tika doti uzticības un solījumu solījumi. Tomēr, kā liecina Bībele, ir bijuši daudzi gadījumi, kad izraēlieši cieta neveiksmi. Viņi neuzticējās Dievam un kurnēja par Dieva rīcību. Viņiem raksturīgā neuzticēšanās un nepaklausības izturēšanās notiek visā Izraēlas vēsturē.

Dieva uzticība ir izcilākā vieta Izraēlas tautas vēsturē. No tā mēs šodien gūstam lielu pārliecību. Tā kā Dievs toreiz neatraidīja savu tautu, viņš neatraidīs arī mūs, pat ja mēs piedzīvosim neveiksmes laikus. Mēs varam izjust sāpes un ciešanas no sliktas izvēles, taču mums nav jābaidās, ka Dievs mūs vairs nemīlēs. Viņš vienmēr ir lojāls.

Pirmais solījums: vadītājs

Tiesnešu laikā Izraēla pastāvīgi atradās nepaklausības - apspiešanas - grēku nožēlas - atbrīvošanas ciklā. Pēc līdera nāves cikls sākās no jauna. Pēc vairākiem šādiem notikumiem ļaudis prasīja pravietim Samuēlam ķēniņu, karalisko ģimeni, lai vienmēr būtu pēcnācējs, kas vadītu nākamo paaudzi. Dievs Samuēlam paskaidroja: ”Viņi nav atmetuši tevi, bet gan mani, lai nebūtu viņu ķēniņš. Viņi darīs ar jums tā, kā viņi vienmēr ir darījuši no dienas, kad es viņus izvedu no Ēģiptes, līdz pat šai dienai, atstājot mani un kalpojot citiem dieviem."1. Sam 8,7-8.). Dievs bija viņu neredzamais ceļvedis, bet cilvēki viņam neuzticējās. Tāpēc Dievs viņiem iedeva cilvēku, kas kalpotu par starpnieku, kurš kā pārstāvis varētu vadīt cilvēkus viņu labā.

Pirmais ķēniņš Sauls bija izgāšanās, jo viņš neuzticējās Dievam. Tad Samuēls svaidīja Dāvidu par karali. Lai gan Dāvids savā dzīvē cieta neveiksmi vissliktākajā veidā, viņa vēlme galvenokārt bija vērsta uz pielūgšanu un kalpošanu Dievam. Pēc tam, kad viņš lielā mērā spēja nodrošināt mieru un labklājību, viņš piedāvāja Dievam uzcelt viņam lielu templi Jeruzalemē. Tam vajadzētu būt pastāvības simbolam ne tikai tautai, bet arī patiesā Dieva pielūgšanai.

Ebreju kalambūrā Dievs teica: “Nē, Dāvid, tu man neuzcelsi māju. Būs otrādi: Es tev uzcelšu namu, Dāvida namu. Būs valstība, kas pastāvēs mūžīgi, un kāds no taviem pēcnācējiem uzcels man templi.”2. Sam 7,11-16, pašu kopsavilkums). Dievs izmanto derības formulu: "Es būšu viņa tēvs, un viņš būs mans dēls" (14. pants). Viņš apsolīja, ka Dāvida valstība pastāvēs mūžīgi (16. pants).

Bet pat templis nebija mūžīgi. Dāvida valstība nonāca zemāk - reliģiski un militāri. Kas ir kļuvis par Dieva apsolījumu? Izraēlam dotos solījumus izpildīja Jēzus. Viņš ir Dieva attiecību centrā ar savu tautu. Drošību, ko meklēja cilvēki, varēja atrast tikai cilvēks, kurš pastāvīgi pastāv un vienmēr ir uzticīgs. Izraēlas vēsture norāda uz kaut ko lielāku nekā Izraēla, tomēr tā ir arī daļa no Izraēlas vēstures.

Otrais solījums: Dieva klātbūtne

Izraēla ļaužu tuksneša klaiņošanas laikā Dievs dzīvoja teltī: "Es staigāju teltī, lai iegūtu telti" (2. Sam 7,6). Salamana templis tika uzcelts kā jauna Dieva mājvieta, un "Tā Kunga godība piepildīja Dieva namu" (2. BC 5,14). Tas bija jāsaprot simboliski, jo cilvēki zināja, ka debesis un visas debesis nespēs ietvert Dievu (2. BC 6,18).

Dievs apsolīja dzīvot starp izraēliešiem mūžīgi, ja tie viņam paklausīs (1. karalis 6,12-13). Tomēr, tā kā tie viņam nepaklausīja, viņš nolēma "noņemt tos no viņa sejas" (2. Karaļi 24,3), tas ir, viņš lika tos aizvest gūstā uz citu valsti. Bet atkal Dievs palika uzticīgs un neatraidīja savu tautu. Viņš apsolīja, ka neizdzēsīs viņas vārdu (2. Karaļi 14,27). Viņi nāktu nožēlot grēkus un meklēt viņa tuvumu pat svešā zemē. Dievs viņiem bija apsolījis, ka, ja viņi atgriezīsies pie viņa, viņš tos atgriezīs viņu zemē, kas arī bija domāts kā simbols viņu attiecību atjaunošanai (5. 30,1. Mozus 5; Nehemija 1,8-9).

Trešais solījums: mūžīgas mājas

Dievs apsolīja Dāvidam: "Es došu savai tautai Israēla vietu un iestādīšu viņus, lai viņi tur dzīvotu, un viņi vairs nebūs satraukušies, un vardarbīgie viņus vairs nenogurdinās kā agrāk."1. 1 Chr7,9). Šis solījums ir pārsteidzošs, jo tas parādās grāmatā, kas rakstīta pēc Izraēlas trimdas. Izraēlas tautas vēsture norāda uz viņu vēsturi — tas ir solījums, kas vēl jāizpilda. Tautai bija vajadzīgs Dāvida cilts vadītājs, tomēr lielāks par Dāvidu. Viņiem bija vajadzīga Dieva klātbūtne, kas būtu ne tikai simbolizēta templī, bet arī katra cilvēka realitāte. Viņiem bija vajadzīga valsts, kurā miers un labklājība ne tikai pastāvētu, bet mainītu visu pasauli, lai nekad vairs nebūtu apspiešanas. Izraēlas vēsture norāda uz nākotnes realitāti. Taču arī senajā Izraēlā bija realitāte. Dievs noslēdza derību ar Izraēlu un uzticīgi to ievēroja. Viņi bija viņa ļaudis pat tad, kad nepaklausīja. Lai gan daudzi cilvēki ir nomaldījušies no pareizā ceļa, ir bijuši arī tādi, kas palikuši stingri. Lai gan viņi nomira, neredzot piepildījumu, viņi atkal dzīvos, lai redzētu vadītāju, zemi un vislabāk savu Glābēju un iegūtu mūžīgo dzīvi viņa klātbūtnē.

autors Maikls Morisons


pdfDieva attiecības ar viņa tautu