Audio
Garīgie upuri
Vecās Derības laikā ebreji par visu upurēja upurus. Cietušajam bija nepieciešami dažādi gadījumi un dažādi apstākļi, piemēram: B. dedzināmais, ēdamais, miera, grēka vai vainas upuris. Katram upurim bija noteikti likumi un noteikumi. Upuri tika veikti arī svētku dienās, jaunmēness, pilnmēness utt.
Kristus, Dieva Jērs, bija ideāls upuris, kas tika upurēts vienreiz un uz visiem laikiem (Ebrejiem 10), kas padarīja Vecās Derības upurus nevajadzīgus. Tāpat kā Jēzus nāca, lai izpildītu bauslību, padarītu to lielāku, lai pat sirds nodoms varētu būt grēks, pat ja tas netiek izpildīts, tā arī viņš izpildīja un vairoja upurēšanas sistēmu. Tagad mums ir jānes garīgi upuri.
Agrāk, lasot Romiešiem 12. pantu un 17. psalmu 51. pantu, es pamāju ar galvu un teicu, jā, protams, garīgus upurus. Bet es nekad nebūtu atzinis, ka man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Kas ir garīgais upuris? Un kā es varu upurēt vienu? Vai man vajadzētu atrast garīgu jēru, nolikt to uz garīgā altāra un ar garīgu nazi pārgriezt rīkli? Vai arī Pāvils domāja ko citu? (Tas ir retorisks jautājums!)
Vārdnīcā upuris tiek definēts kā “kaut kā upurēšana Dievam vērtīgs akts.” Kas mums ir, ka Dievs varētu būt vērtīgs? Viņam neko no mums nevajag. Bet viņš vēlas salauztu garu, lūgšanu, uzslavu un mūsu ķermeņus.
Tie var nešķist kā lieli upuri, bet padomāsim, ko tas viss nozīmē cilvēka, miesīgajai dabai. Lepnums ir cilvēces dabiskais stāvoklis. Upurēt salauztu garu nozīmē atteikties no mūsu lepnuma un augstprātības par kaut ko nedabisku: pazemību.
Lūgšana - runāt ar Dievu, klausīties viņu, domāt par viņa vārdu, sadraudzību un saikni, garu pret garu - liek mums atteikties no citām lietām, kuras mēs varētu vēlēties, lai mēs varētu pavadīt laiku kopā ar Dievu.
Slavēšana notiek tad, kad mēs novirzām savas domas prom no sevis un koncentrējamies uz lielo Visuma Dievu. Atkal cilvēka dabiskais stāvoklis ir domāt tikai par sevi. Slavēšana mūs ved uz Tā Kunga troņa istabu, kur mēs upurējam ceļus pirms Viņa valdīšanas.
Romiešiem 12,1 liek mums dot savu ķermeni kā dzīvu, svētu un Dievam pieņemamu upuri, kas ir mūsu garīgā pielūgsme. Tā vietā, lai upurētu savu ķermeni šīs pasaules dievam, mēs piedāvājam savu ķermeni Dievam un pielūdzam Viņu savās ikdienas darbībās. Nav dalījuma starp pielūgsmes laiku un laiku bez pielūgsmes — visa mūsu dzīve kļūst par pielūgsmi, kad mēs noliekam savu ķermeni uz Dieva altāra.
Ja mēs katru dienu varam šos upurus darīt Dievam, mums nav briesmu pielāgoties šai pasaulei. Mēs esam pārveidoti, izlaižot lepnumu, gribu un vēlmi pēc pasaulīgām lietām, rūpēm par sevi un savtīgumu pret pirmo numuru.
Mēs nevaram padarīt upurus dārgākus vai vērtīgākus par šiem.
autors: Tammy Tkach