Audio
Esiet koncentrēts uz Dieva žēlastību
Nesen redzēju video, kurā parodēta TV reklāma. Šajā gadījumā tas bija izdomāts kristiešu pielūgsmes kompaktdisks ar nosaukumu It's All About Me. Kompaktdiskā bija dziesmas: "Lord I Lift My Name on High", "I Exalt Me" un "There is None Like Me". (Neviens nav tāds kā es). Dīvaini? Jā, bet tas ilustrē skumjo patiesību. Mēs, cilvēki, mēdzam pielūgt sevi, nevis Dievu. Kā jau minēju kādu dienu, šī tendence rada īssavienojumu mūsu garīgajā veidošanā, kas koncentrējas uz paļaušanos uz sevi, nevis uz Jēzu, "ticības autoru un pabeigtāju" (Ebrejiem 1.2,2 Luters).
Izmantojot tādas tēmas kā "grēka uzvara", "palīdzība nabadzīgajiem" vai "sludināšana evaņģēlijā", kalpotāji dažkārt netīšām palīdz cilvēkiem pieņemt nepareizu skatījumu uz kristīgās dzīves jautājumiem. Šīs tēmas var būt noderīgas, bet ne tad, kad cilvēki koncentrējas uz sevi, nevis uz Jēzu — kas Viņš ir, ko Viņš ir darījis un dara mūsu labā. Ir ļoti svarīgi palīdzēt cilvēkiem pilnībā uzticēties Jēzum attiecībā uz savu identitāti, kā arī par savu dzīves aicinājumu un galīgo likteni. Vēršot acis uz Jēzu, viņi redzēs, kas ir jādara, lai kalpotu Dievam un cilvēcei, nevis ar saviem spēkiem, bet ar žēlastību, lai piedalītos tajā, ko Jēzus darīja saskaņā ar Tēvu un Svēto Garu un nevainojamu filantropiju.
Ļaujiet man to ilustrēt ar sarunām, kas man bija ar diviem veltītiem kristiešiem. Pirmā diskusija man bija ar kādu vīrieti par viņa cīņu ar došanu. Viņš ilgu laiku ir cīnījies, lai atdotu baznīcai vairāk, nekā bija paredzējis budžetā, balstoties uz maldīgo uzskatu, ka, lai būtu dāsns, došanai ir jābūt sāpīgai. Bet neatkarīgi no tā, cik daudz viņš deva (un neatkarīgi no tā, cik sāpīgi tas bija), viņš joprojām jutās vainīgs, ka var dot vairāk. Kādu dienu, pateicības pilns, rakstot čeku par iknedēļas piedāvājumu, viņa skatījums uz ziedošanu mainījās. Viņš pamanīja, kā viņš koncentrējās uz to, ko viņa dāsnums nozīmē citiem, nevis uz to, kā tas ietekmē viņu pašu. Brīdī, kad notika šīs izmaiņas viņa domāšanā, ka viņš nejūtas vainīgs, viņa sajūta pārvērtās priekā. Pirmo reizi viņš saprata Rakstu vietu, kas bieži citēta upurēšanas ierakstos: “Katram no jums pašam jāizlemj, cik daudz jūs vēlaties dot, brīvprātīgi, nevis tāpēc, ka citi to dara. Jo Dievs mīl tos, kas labprāt un labprāt dod.” (2. 9. Korintiešiem 7 cerība uz visiem). Viņš saprata, ka Dievs viņu mīl ne mazāk, kad viņš nebija priecīgs devējs, bet tagad Dievs viņu redz un mīl kā priecīgu devēju.
Otrā diskusija patiesībā bija divas sarunas ar sievieti par viņas lūgšanu dzīvi. Pirmā saruna bija par pulksteņa iestatīšanu lūgšanai, lai pārliecinātos, ka viņa lūdzas vismaz 30 minūtes. Viņa uzsvēra, ka šajā laikā var tikt galā ar visiem lūgšanu lūgumiem, taču bija šokēta, kad paskatījās pulkstenī un ieraudzīja, ka nav pagājušas pat 10 minūtes. Tāpēc viņa lūgtu vēl vairāk. Taču katru reizi, kad viņa paskatījās pulkstenī, vainas un nepiemērotības sajūta tikai pieauga. Es jokojot atzīmēju, ka man šķiet, ka viņa "pielūdz pulksteni." Mūsu otrajā sarunā viņa man teica, ka mans komentārs ir mainījis viņas pieeju lūgšanai (Dievs par to saņem godu, nevis es). Acīmredzot mani komentāri lika viņai domāt, un, kad viņa lūdza, viņa sāka runāt ar Dievu, neuztraucoties, cik ilgi viņa lūdza. Salīdzinoši īsā laikā viņa sajuta dziļāku saikni ar Dievu nekā jebkad agrāk.
Koncentrējoties uz sniegumu, kristīgā dzīve (tostarp garīgā audzināšana, māceklība un misija) nav obligāta prasība. Tā vietā runa ir par līdzdalību žēlastībā tajā, ko Jēzus dara mūsos, caur mums un ap mums. Koncentrēšanās uz saviem centieniem mēdz izraisīt paštaisnumu. Paštaisnums, kas bieži salīdzina vai pat vērtē citus cilvēkus un maldīgi secina, ka esam kaut ko darījuši, lai būtu pelnījuši Dieva mīlestību. Tomēr evaņģēlija patiesība ir tāda, ka Dievs mīl visus cilvēkus tā, kā to spēj vienīgi bezgalīgi lielais Dievs. Tas nozīmē, ka viņš mīl citus tikpat ļoti kā mūs. Dieva žēlastība novērš jebkādu attieksmi “mēs pret viņiem”, kas sevi paaugstina kā taisnu un nosoda citus kā necienīgus.
"Bet," daži var iebilst, "kā ir ar cilvēkiem, kuri izdara lielus grēkus? Protams, Dievs viņus nemīl tik ļoti, kā Viņš mīl uzticīgos ticīgos.” Lai atbildētu uz šo iebildumu, jāatsaucas tikai uz ticības varoņiem Vēstulē ebrejiem. 11,1-40 skatīties. Tie nebija ideāli cilvēki, no kuriem daudzi piedzīvoja kolosālas neveiksmes. Bībele stāsta vairāk par cilvēkiem, kurus Dievs izglāba no neveiksmēm, nekā par cilvēkiem, kuri dzīvoja taisnīgi. Dažreiz mēs nepareizi interpretējam Bībeli tā, ka Pestītāja vietā darbu veica izpirktais! Ja mēs nesaprotam, ka mūsu dzīvi nosaka žēlastība, nevis mūsu pašu centieni, mēs kļūdaini secinām, ka mūsu stāvoklis Dieva priekšā ir mūsu sasniegums. Eugene Peterson pievēršas šai kļūdai savā noderīgajā grāmatā par māceklību Ilga paklausība tajā pašā virzienā.
Kristiešiem galvenā realitāte ir personiska, nemaināma, neatlaidīga apņemšanās, ko Dievs mūsos ieliek. Noturība nav mūsu apņēmības rezultāts, tā ir Dieva uzticības rezultāts. Mēs nepastāv tāpēc, ka mums ir ārkārtas pilnvaras, bet gan tāpēc, ka Dievs ir taisnīgs. Kristiešu māceklis ir process, kas palielina mūsu izpratni par Dieva taisnīgumu un mūsu izpratni par mūsu pašu taisnīgumu. Mēs neatzīstam savu dzīves jēgu, izpētot savus emocionālos stāvokļus, motīvus un morāles principus, bet gan ticot Dieva gribai un viņa nodomiem. Parādot Dieva uzticību, nevis plānojot mūsu dievišķās iedvesmas celšanos un krišanu.
Dievs, kurš vienmēr ir uzticīgs mums, nenosoda mūs, ja mēs viņam esam neuzticīgi. Jā, mūsu grēki viņu pat apbēdina, jo tie sāpina mūs un citus. Bet mūsu grēki nenosaka, vai Dievs mūs mīl un cik ļoti. Mūsu trīsvienīgais Dievs ir ideāls, viņš ir nevainojama mīlestība. Viņa mīlestība pret katru cilvēku nav mazāka vai lielāka. Tā kā Dievs mūs mīl, Viņš dod mums savu Vārdu un Garu, lai mēs varētu skaidri atpazīt savus grēkus, atzīt tos Dievam un pēc tam nožēlot grēkus. Tas nozīmē novērsties no grēka un atgriezties pie Dieva un Viņa žēlastības. Galu galā katrs grēks ir žēlastības noraidīšana. Cilvēki kļūdaini uzskata, ka var sevi atbrīvot no grēka. Tomēr taisnība, ka ikviens, kurš atsakās no savtīguma, nožēlo grēkus un atzīst grēku, to dara tāpēc, ka ir pieņēmis Dieva žēlīgo un pārveidojošo darbu. Savā žēlastībā Dievs pieņem ikvienu, lai kur viņš atrastos, bet turpina no turienes.
Ja mēs koncentrējamies uz Jēzu, nevis uz sevi, tad mēs redzam sevi un citus tā, kā Jēzus redz mūs kā Dieva bērnus. Tas ietver daudzus, kuri vēl nepazīst savu debesu Tēvu. Tā kā mēs dzīvojam Dievam pieņemamu dzīvi kopā ar Jēzu, viņš mūs aicina un sagatavo līdzdarboties tajā, ko viņš dara, mīlestībā sniedzot roku tiem, kas viņu nepazīst. Piedaloties kopā ar Jēzu šajā izlīgšanas procesā, mēs ar lielāku skaidrību redzam, ko Dievs dara, lai mudinātu Savus mīļos bērnus vērsties pie Viņa ar nožēlu, lai palīdzētu viņiem pilnībā nodot savu dzīvi Viņa aprūpē. Tā kā mēs ar Jēzu līdzdarbojamies šajā samierināšanas kalpošanā, mēs daudz skaidrāk uzzinām, ko Pāvils domāja, sakot, ka bauslība nosoda, bet Dieva žēlastība dod dzīvību (skat. Apustuļu darbi 1.3,39 un romieši 5,17-20). Tāpēc ir būtiski svarīgi saprast, ka visa mūsu kalpošana, arī mūsu mācība par kristīgo dzīvi kopā ar Jēzu, notiek Svētā Gara spēkā, Dieva žēlastības paspārnē.
Es joprojām koncentrējos uz Dieva žēlastību.
Jāzeps Tkačs
Starptautiskās GRACE COMMUNION priekšsēdētājs
