Audio
Tēvs, piedod viņiem
Uz brīdi iedomājieties šokējošo ainu Golgātā, kur krustā sišana tika veikta kā ārkārtīgi sāpīgs nāvessods. Tas tika uzskatīts par visnežēlīgāko un pazemojošāko nāvessoda izpildes veidu, kāds jebkad ir izdomāts, un tas bija paredzēts visvairāk nicinātajiem vergiem un ļaunākajiem noziedzniekiem. Kāpēc? Tas tika veikts kā sacelšanās un pretošanās pret romiešu varu atturošs piemērs. Cietušie, kaili un neizturamu sāpju mocīti, savu bezpalīdzīgo izmisumu bieži vien vērsa lāstu un apvainojumu veidā uz apkārtējiem skatītājiem. Klātesošie karavīri un skatītāji no Jēzus dzirdēja tikai piedošanas vārdus: “Bet Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem; jo viņi nezina, ko dara! (Lūkas evaņģēlijs 23,34). Jēzus lūgumi pēc piedošanas ir ārkārtīgi ievērības cienīgi trīs iemeslu dēļ.
Pirmkārt, neskatoties uz visu, ko viņš piedzīvoja, Jēzus joprojām runāja par savu Tēvu. Tā ir dziļas, mīlestības pilnas uzticības izpausme, kas atgādina Ījaba vārdus: “Lūk, kaut arī viņš mani nogalina, es viņu gaidu; “Patiesi, es viņam atbildēšu savus ceļus” (Ījaba 13,15).
Otrkārt, Jēzus nelūdza sev piedošanu, jo bija brīvs no grēka un gāja pie krusta kā nevainojams Dieva Jērs, lai glābtu mūs no mūsu grēcīgajiem ceļiem: "Jo jūs zināt, ka jūs neglābjat ar iznīcīgu sudrabu vai zeltu jūsu veltīga rīcība pēc jūsu tēvu parauga, bet ar Kristus dārgajām asinīm kā nevainīgam un neaptraipītam jēram" (1. Peter 1,18-19). Viņš iestājās par tiem, kas viņu notiesāja uz nāvi un sita krustā, un par visu cilvēci.
Treškārt, lūgšana, ko Jēzus teica saskaņā ar Lūkas evaņģēliju, nebija vienreizējs izteikums. Sākotnējais grieķu teksts liek domāt, ka Jēzus šos vārdus ir izteicis atkārtoti, tādējādi paužot savu līdzjūtību un vēlmi piedot pat vistumšākajās pārbaudījumu stundās.
Iedomāsimies, cik bieži Jēzus ir aicinājis Dievu savā visdziļākajā vajadzībā. Viņš sasniedza vietu, kas pazīstama kā galvaskausa vieta. Romas karavīri pienagloja viņa plaukstas pie krusta koka. Tika uzcelts krusts, un viņš karājās starp debesīm un zemi. Smieklīgā un lamājoša pūļa ieskautam viņam bija jāskatās, kā karavīri sadala savā starpā viņa drēbes un spēlē kauliņus viņa bezšuvju tērpam.
Sirds dziļumos mēs zinām savu grēku smagumu un plaisu, kas mūs šķir no Dieva. Caur Jēzus neierobežoto upuri pie krusta mums pavērās piedošanas un izlīguma ceļš: “Jo cik debesis ir pār zemi, Viņš sniedz savu žēlastību tiem, kas Viņu bīstas. Cik rīts ir no vakara, Viņš noņem no mums mūsu pārkāpumus.” (10. psalms)3,11-12).
Pieņemsim ar pateicību un prieku šo brīnišķīgo piedošanu, kas mums ir dota caur Jēzus upuri. Viņš maksāja vislielāko cenu ne tikai tāpēc, lai attīrītu mūs no mūsu grēkiem, bet arī lai ievestu mūs dinamiskās un mīlestības pilnās attiecībās ar mūsu Debesu Tēvu. Mēs vairs neesam svešinieki vai Dieva ienaidnieki, bet gan viņa mīļie bērni, ar kuriem viņš ir samierināts.
Tāpat kā mēs saņēmām piedošanu caur Jēzus neizmērojamo mīlestību, mēs esam aicināti būt šīs mīlestības un piedošanas atspoguļojums mūsu mijiedarbībā ar līdzcilvēkiem. Tā ir Jēzus attieksme, kas mūs vada un iedvesmo iet cauri dzīvei ar atvērtām rokām un sirdīm, gatavām saprast un piedot.
Autors: Bērijs Robinsons
Vairāk rakstu par piedošanu: