Divi banketi

636 divi banketi Visizplatītākajiem debesu aprakstiem, sēžot uz mākoņa, valkājot naktskreklu un spēlējot arfu, ir maz sakara ar to, kā Svētie Raksti apraksta debesis. Turpretī Bībele apraksta debesis kā lielus svētkus, piemēram, attēlu superlielā formātā. Lieliskā kompānijā ir garšīgi ēdieni un labs vīns. Tā ir visu laiku lielākā kāzu pieņemšana un svin Kristus kāzas ar savu baznīcu. Kristietība tic Dievam, kurš ir patiesi priecīgs un kura visdārgākā vēlme ir svinēt kopā ar mums mūžīgi. Katrs no mums saņēma personīgu ielūgumu uz šo svētku banketu.

Izlasiet Mateja evaņģēlija vārdus: «Debesu valstība ir kā ķēniņš, kurš sarīkoja dēlam kāzas. Un viņš sūtīja savus kalpus, lai aicinātu viesus uz kāzām; bet viņi negribēja nākt. Atkal viņš izsūtīja citus kalpus un sacīja: Sakiet viesiem: Lūk, es esmu gatavojis savu ēdienu, mani vērši un liellopi ir nokauti, un viss ir gatavs; nāc uz kāzām! " (Mateja 22,1-4).

Diemžēl mēs nemaz neesam pārliecināti, vai pieņemt ielūgumu. Mūsu problēma ir tā, ka arī šīs pasaules valdnieks velns mūs ir uzaicinājis uz banketu. Šķiet, ka mēs neesam pietiekami gudri, lai redzētu, ka abi festivāli patiesībā ir ļoti atšķirīgi. Būtiskā atšķirība ir tā, ka, kamēr Dievs vēlas ēst kopā ar mums, velns vēlas mūs ēst! Raksti to skaidri parāda. «Esi prātīgs un vēro; jo tavs pretinieks velns staigā apkārt kā rūcošs lauva un meklē, ko apēst » (1. Pētera 5,8).

Kāpēc tas ir tik grūti?

Nez, kāpēc cilvēcei ir tik grūti izvēlēties starp Dieva svētkiem un velna svētkiem, jā, starp Dievu, mūsu Radītāju un Sātanu, kurš vēlas mūs iznīcināt. Varbūt tāpēc, ka mēs nemaz neesam pārliecināti, kādas attiecības mēs vēlamies savā dzīvē. Cilvēku attiecībām vajadzētu būt kā kaut kādiem svētkiem. Viens otra barošanas un veidošanas veids. Process, kurā mēs dzīvojam, augam un nobriest, vienlaikus palīdzot arī citiem dzīvot, augt un nobriest. Tomēr par to var būt velnišķīga parodija, kurā mēs rīkojamies kā kanibāli viens otram.

Ebreju rakstnieks Martins Bubers sacīja, ka pastāv divu veidu attiecības. Vienu veidu viņš raksturo kā “Es-Tu attiecības”, bet otru - kā “Es-Tas attiecības”. Es-Tu attiecībās mēs izturamies viens pret otru kā līdzvērtīgi. Mēs atklājam viens otru, mācāmies viens no otra un cienām viens otru kā vienlīdzīgu. Tomēr I-id attiecībās mēs mēdzam izturēties viens pret otru kā pret nevienlīdzīgiem cilvēkiem. Tas ir tas, ko mēs darām, kad cilvēkus uzlūkojam tikai kā pakalpojumu sniedzējus, prieka avotus vai līdzekļus personīgam labumam vai mērķim.

Pašizcilināšana

Rakstot šos vārdus, man prātā ienāk vīrietis. Sauksim viņu par Hektoru, lai gan tas nav viņa īstais vārds. Man ir kauns teikt, ka Hektors ir garīdznieks. Kad Hektors ieiet telpā, viņš meklē apkārt kādu svarīgu cilvēku. Ja klāt ir bīskaps, viņš vērsīsies tieši pie viņa un iesaistīs viņu sarunā. Ja klāt ir mērs vai kāds cits pilsoniskais augstākais pārstāvis, tas notiek arī. Tas pats attiecas arī uz bagāto uzņēmēju. Tā kā es neesmu viens, viņš reti apgrūtināja mani runāt. Mani sarūgtināja tas, ka gadu gaitā Hektors nokaltu gan attiecībā uz savu amatu, gan, es baidos, arī uz viņa paša dvēseli. Mums ir vajadzīgas Es-Tu attiecības, ja vēlamies augt. I-id attiecības nebūt nav vienādas. Ja mēs pret citiem izturēsimies kā pret pakalpojumu sniedzējiem, karjeras lopbarību, atspēriena punktiem, mēs cietīsim. Mūsu dzīve būs nabadzīgāka, un arī pasaule būs nabadzīgāka. Es-tu attiecības ir debesu lietas. I-It attiecībās tas nav gadījums.

Kā jums personīgi klājas attiecību skalā? Kā jūs izturaties, piemēram, pret pastnieku, atkritumu izvedēju, jauno pārdevēju lielveikala kasē? Kā jūs izturaties pret cilvēkiem, ar kuriem jūs sastopaties darbā, iepirkšanās vai kādās sabiedriskās aktivitātēs? Ja jūs vadāt automašīnu, kā jūs izturaties pret gājējiem, velosipēdistiem vai citiem autobraucējiem? Kā jūs izturaties pret cilvēkiem, kuru sociālā kārtība ir zemāka nekā jūs? Kā jūs izturaties pret trūkumā nonākušiem cilvēkiem? Patiesi izcila cilvēka pazīme ir tā, ka viņš liek arī citiem justies lieliski, turpretī tie, kas ir mazi un garā sastinguši, mēdz rīkoties pretēji.

Pirms dažiem gadiem man bija iemesls rakstīt arhibīskapam Desmondam Tutu. Es saņēmu no viņa ar roku rakstītu vēstuli, kuru es joprojām glabāju dārgumā. Šis vīrietis ir pietiekami liels, lai arī citi varētu justies lieli. Viens no iemesliem viņa Patiesības un izlīguma komisijas pārsteidzošajiem panākumiem Dienvidāfrikā bija bezrūpīga cieņa pret visiem sastaptajiem, pat pret tiem, kuri, šķiet, to nebija pelnījuši. Viņš visiem piedāvāja attiecības Es-Tu. Šajā vēstulē viņš man lika justies kā līdzvērtīgai - kaut arī esmu pārliecināts, ka nē. Viņš praktizēja tikai debesu svētkos, kur visi piedalīsies svētkos un neviens neliks ēdienu lauvām. Tad kā mēs varam būt droši, ka darīsim to pašu?

Klausieties, atbildiet un saistieties

Pirmkārt, mums vajadzētu dzirdēt Kunga personīgo ielūgumu pie mums. Mēs tos dzirdam dažādos Rakstos. Viens no slavenākajiem tekstiem nāk no Atklāsmes. Viņš aicina mūs ielaist Jēzu mūsu dzīvē: «Redzi, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds dzird manu balsi un atver durvis, es iešu un būšu kopīgā ar viņu un viņš ar mani » (Atklāsmes 3,20). Tas ir ielūgums uz debesu svētkiem.

Otrkārt, pēc šī ielūguma uzklausīšanas mums vajadzētu uz to atbildēt. Jo Jēzus stāv pie mūsu sirds durvīm, klauvē un gaida. Viņš neiesit pa durvīm. Mums tas ir jāatver, jāaicina viņu pāri slieksnim, jāpieņem viņu personīgi pie galda kā mūsu Pestītāju, Pestītāju, draugu un brāli, pirms viņš ienāks mūsu dzīvē ar savu dziedinošo un pārveidojošo spēku.

Ir arī nepieciešams, lai mēs sāktu gatavoties debesu svētkiem. Mēs to darām, iekļaujot pēc iespējas vairāk Es-Tu attiecību savā dzīvē, jo vissvarīgākais debesu svētkos, kā teikts Bībelē, nav ēdiens vai vīns, bet gan attiecības. Mēs varam nodibināt attiecības visnegaidītākajos apstākļos, kad esam tām gatavi.
Ļaujiet man pastāstīt patiesu stāstu. Pirms daudziem gadiem es devos atvaļinājumā uz Spāniju kopā ar draugu un paziņu grupu. Kādu dienu mēs gājām ārpus pilsētas un bezcerīgi pazaudējāmies. Mēs nonācām purvainā apvidū, nezinot, kā atgriezties sausā zemē. Kur bija ceļš atpakaļ uz pilsētu, no kuras nācām. Vēl sliktāk bija tas, ka bija vakars, un dienasgaisma sāka izgaist.

Šajā sarežģītajā situācijā mēs uzzinājām par milzīgu garmatainu spāni, kurš virzījās uz mums pa purvu. Viņš bija tumšādains un bārdains, valkāja nekoptas drēbes un lielas makšķerēšanas bikses. Mēs piezvanījām viņam un lūdzām palīdzību. Man par pārsteigumu, viņš mani pacēla, pārlika pār plecu un aiznesa uz tīreļa otru pusi, līdz viņš mani nolika uz cieta ceļa. Viņš darīja to pašu katrai mūsu grupai un pēc tam parādīja ceļu. Izņēmu maku un piedāvāju viņam rēķinus. Viņš nevēlējās nevienu no viņiem.

Tā vietā viņš paņēma manu roku un paspieda to. Viņš arī paspieda roku visiem pārējiem grupas dalībniekiem, pirms mūs atstāja sveiku un veselu. Es atceros, cik apkaunots es biju. Es viņam biju piedāvājis attiecības “Es-tā”, un viņš to bija mainījis ar savu “es-tu” rokasspiedienu.

Mēs viņu nekad vairs neredzējām, bet daudzos gadījumos esmu pieķēris sevi domājam par viņu. Ja es kādreiz nokļūšu debesu banketā, es nebūtu pārsteigts, ja viņu atrastu kaut kur viesu vidū. Dievs svētī viņu. Viņš man parādīja ceļu - un vairāk nekā vienā nozīmē!

Autors: Roy Lawrence