Jēzus ir ideāls pestīšanas darbs

Evaņģēlija beigās lasāmi šie aizraujošie apustuļa Jāņa komentāri: "Jēzus darīja daudz citu zīmju, kuras nav rakstītas šajā grāmatā [..]. , tā būtu, es domāju, ka pasaule nevar saturēt grāmatas, kas jāraksta” (Jāņa 20,30:2; . Kor.1,25). Pamatojoties uz šiem komentāriem un ņemot vērā atšķirības starp četriem evaņģēlijiem, var secināt, ka minētie stāsti nav rakstīti kā pilnīgi Jēzus dzīves atainojums. Jānis norāda, ka viņa raksti ir domāti, lai “tu jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai, ticot, jums būtu dzīvība Viņa vārdā” (Jāņa 20,31). Evaņģēliju galvenais mērķis ir sludināt labo vēsti par Glābēju un pestīšanu, kas mums dāvāta Viņā.

Lai gan Jānis redz, ka pestīšana (dzīvība) ir saistīta ar Jēzus vārdu 31. pantā, kristieši runā par izglābšanu caur Jēzus nāvi. Lai gan šis kodolīgais apgalvojums līdz šim ir pareizs, vienīgā pestīšanas atsauce uz Jēzus nāvi var aptumšot mūsu priekšstatu par to, kas Viņš ir un ko Viņš darīja mūsu glābšanas labā. Klusās nedēļas notikumi mums atgādina, ka Jēzus nāve, kas ir ļoti svarīga, ir jāskata plašākā kontekstā, kas ietver mūsu Kunga iemiesošanos, viņa nāvi, augšāmcelšanos un pacelšanos debesīs. Tie visi ir būtiski, nesaraujami saistīti pavērsieni viņa pestīšanas darbā – darbā, kas dod mums dzīvību viņa vārdā. Tāpēc Klusajā nedēļā, tāpat kā pārējā gada laikā, mēs vēlamies redzēt Jēzū perfektu pestīšanas darbu.

iemiesojums

Jēzus dzimšana nebija parasta cilvēka ikdienas dzimšana. Kā visādā ziņā unikāls, tas iemieso Dieva iemiesošanās sākumu. Līdz ar Jēzus piedzimšanu Dievs pie mums nonāca kā cilvēks tāpat kā visi cilvēki ir dzimuši kopš Ādama. Lai arī viņš palika tāds, kāds bija, Dieva Mūžīgais Dēls paņēma cilvēka dzīvību pilnā formā - no sākuma līdz beigām, no dzimšanas līdz nāvei. Kā cilvēks viņš ir pilnībā Dievs un pilnīgi cilvēks. Šajā pārliecinošajā paziņojumā mēs atrodam mūžīgu nozīmi, kas ir pelnījusi tikpat mūžīgu atzinību.
 
Ar savu iemiesošanos mūžīgais Dieva Dēls izcēlās no mūžības un ienāca savā radībā, kuru pārvalda laiks un telpa, kā cilvēks no miesas un asinīm. "Un Vārds tapa miesa un mājoja starp mums, un mēs redzējām Viņa godību, godību kā Tēva vienpiedzimušā, pilnu žēlastības un patiesības." (Jānis) 1,14).

Patiešām, Jēzus bija reāla persona visā savā cilvēcībā, bet tajā pašā laikā viņš bija arī pilnīgi Dievs - būtībā kopā ar Tēvu un Svēto Garu. Viņa dzimšana piepilda daudzus pravietojumus un iemieso mūsu pestīšanas solījumu.

Inkarnācija nebeidzās ar Jēzus piedzimšanu – tā turpinājās visu viņa dzīvi uz zemes un šodien atrod savu tālāko realizāciju viņa pagodinātajā cilvēka dzīvē. Iemiesotais (ti, iemiesotais) Dieva Dēls paliek līdzsubstantīvs ar Tēvu un Svēto Garu — viņa dievišķā daba ir pilnībā klātesoša un darbojas visvarenā —, kas piešķir viņa cilvēciskajai dzīvei unikālu nozīmi. Tā teikts vēstulē romiešiem 8,3-4: "Jo to, ko bauslība nevarēja izdarīt, jo tā bija miesas vājināta, to izdarīja Dievs: Viņš sūtīja Savu Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un nosodīja grēku miesā, lai panāktu taisnību, bauslības prasība tiktu izpildīta mūsos, kas tagad dzīvojam nevis pēc miesas, bet pēc Gara.” Pāvils turpina skaidrot, ka “mēs esam izglābti caur viņa dzīvību” (Romiešiem). 5,10).

Jēzus dzīve un darbs ir nesaraujami savstarpēji saistīti - abi ir iemiesojuma daļa. Dievs-cilvēks Jēzus ir ideāls augstais priesteris un starpnieks starp Dievu un cilvēku. Viņš kļuva par cilvēka dabas daļu un izraisīja taisnīgumu cilvēcei, dzīvojot bez grēkiem. Šis fakts ļauj mums saprast, kā viņš var veidot attiecības gan ar Dievu, gan ar cilvēkiem. Lai gan mēs parasti svinam viņa dzimšanu Ziemassvētkos, visi viņa dzīves notikumi vienmēr ir mūsu slavēšanas sastāvdaļa - pat Svētās nedēļas laikā. Viņa dzīve atklāj mūsu pestīšanas attiecību raksturu. Jēzus sevis formā apvienoja Dievu un cilvēci perfektās attiecībās.

lapsa

Īsais paziņojums, ka mēs tikām izglābti caur Jēzus nāvi, dažiem liek domāt, ka viņa nāve bija izpirkšana, ko Dievs nesa žēlastībā. Es lūdzu, lai mēs visi redzētu šīs domas maldīgumu. TF Torrance raksta, ka uz Vecās Derības upuru pareizas izpratnes fona mēs atzīstam nevis pagānu upuri piedošanas dēļ Jēzus nāvē, bet gan spēcīgo žēlsirdīgā Dieva gribas liecību (Atonement: The Kristus personība un darbs: Kristus personība un kalpošana], 38.-39. lpp.). Pagānu upurēšanas rituāli balstījās uz atmaksas principu, savukārt Izraēlas upurēšanas sistēma balstījās uz piedošanu un izlīgumu. Tā vietā, lai nopelnītu piedošanu ar ziedojumu palīdzību, izraēlieši redzēja, ka Dievs ir ļāvis viņiem tikt attaisnotiem no grēkiem un tādējādi samierināties ar viņu.

Izraēla upurēšanas izturēšanās bija paredzēta, lai liecinātu un atklātu Dieva mīlestību un žēlastību, atsaucoties uz Jēzus nāves mērķi, kas tiek dota samierināšanā ar Tēvu. Ar savu nāvi mūsu Kungs uzveica arī sātanu un atņēma pašas nāves spēku: “Tā kā bērni ir no miesas un asinīm, viņš to arī pieņēma tāpat, lai ar savu nāvi atņemtu spēku tam, kas bija vara pār nāvi. proti, velns, un atpestīja tos, kuri nāves bailēs bija spiesti visu mūžu būt vergi” (Ebrejiem 2,14-15). Pāvils piebilda, ka Jēzum “ir jāvalda, līdz Dievs visus ienaidniekus noliks zem Viņa kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, ir nāve."1. Korintiešiem 15,25-26). Jēzus nāve atklāj mūsu pestīšanas izpirkšanas aspektu.

augšāmcelšanās

Lieldienu svētdienā mēs svinam Jēzus augšāmcelšanos, ar kuru piepildās daudzi Vecās Derības pravietojumi. Vēstules Ebrejiem rakstnieks norāda, ka Īzāka glābšana no nāves atspoguļoja augšāmcelšanos (Veb. 11,18-19). No Jonas grāmatas mēs uzzinām, ka viņš bija "trīs dienas un trīs naktis" lielās zivs vēderā (Jāņa 2:1). Jēzus atsaucās uz šo notikumu saistībā ar viņa nāvi, apbedīšanu un augšāmcelšanos (Mateja 1. Kor2,39-40); Metjū 16,4 un 21; Džons 2,18-22).

Mēs ar lielu prieku svinam Jēzus augšāmcelšanos, jo tā mums atgādina, ka nāve nav galīga. Drīzāk tas ir starpposms mūsu ceļā uz nākotni – mūžīgo dzīvi sadraudzībā ar Dievu. Lieldienās mēs svinam Jēzus uzvaru pār nāvi un jauno dzīvību, kas mums būs Viņā. Mēs gaidām laiku, par kuru ir runāts Atklāsmes 2. nodaļā1,4 runa ir: “[...] un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, ne bēdu, ne brēku, ne sāpju; jo pirmais ir pagājis.” Augšāmcelšanās ir mūsu pestīšanas cerība.

nākšana

Jēzus dzimšana viņa dzīvē sasniedza kulmināciju, un viņa dzīve savukārt noveda pie viņa nāves. Tomēr mēs nevaram atdalīt viņa nāvi no viņa augšāmcelšanās, kā arī mēs nevaram atdalīt augšāmcelšanos no viņa augšāmcelšanās. Viņš neizcēlās no kapa, lai dzīvotu cilvēka dzīvi. Viņš cēlās debesīs pagodinātā cilvēka dabā, un tikai ar šo lielisko notikumu sāka darbu, kuru viņš sāka.

Toransa grāmatas Atonement ievadā Roberts Vokers rakstīja: “Ar augšāmcelšanos Jēzus ņem mūsu cilvēcisko dabu sevī un nogādā to Dieva klātbūtnē Trīsvienības mīlestības vienotībā un kopībā.” CS Lūiss to izteica šādi: “Kristīgajā vēsturē Dievs nolaižas un tad atkal paceļas augšā.” Brīnišķīgā labā ziņa ir tā, ka Jēzus mūs pacēla kopā ar Sevi. “[...] un Viņš mūs līdz ar Viņu uzmodinājis un iecēlis debesīs Kristū Jēzū, lai nākamajos laikos parādītu savas žēlastības milzīgo bagātību ar savu žēlastību pret mums Kristū Jēzū” (Efeziešiem) 2,6-7).

Iemiesošanās, nāve, augšāmcelšanās un augšāmcelšanās - tie visi ir daļa no mūsu pestīšanas un tādējādi arī mūsu slavēšanas Svētajā nedēļā. Šie pagrieziena punkti norāda uz visu, ko Jēzus ir paveicis mūsu labā ar visu savu dzīvi un darbu. Visu gadu redzēsim arvien vairāk un vairāk, kas viņš ir un ko viņš ir izdarījis mūsu labā. Tas nozīmē perfektu pestīšanas darbu.

Lai svētība, ko mēs saņemam caur Jēzu Kristu, var tikt dota jums un jūsu mīļajiem

Jāzeps Tkačs

prezidents
STARPTAUTISKĀ GRACU KOMUNIKĀCIJA

Jēzus ir ideāls pestīšanas darbs