Audio
Kristus ir šeit!
Viens no maniem iecienītākajiem stāstiem nāk no slavenā krievu rakstnieka Leo Tolstoja. Viņš rakstīja par atraitni kurpnieku vārdā Mārtiņš, kurš vienu nakti sapņoja, ka Kristus nākamajā dienā apmeklēs viņa darbnīcu. Martins bija dziļi aizkustināts un gribēja pārliecināties, ka viņš nebūs tāds kā farizejs, kurš nespēja sveicināt Jēzu pie durvīm. Tāpēc viņš piecēlās pirms rītausmas, vārīja zupu un, rūpējoties par darbu, sāka uzmanīgi novērot ielu. Viņš gribēja būt gatavs, kad ieradīsies Jēzus.
Neilgi pēc saullēkta viņš ieraudzīja pensionāru karavīru, kurš šķūrēja sniegu. Kad vecais veterāns nolika lāpstu atpūsties un sasildīties, Mārtiņš izjuta pret viņu līdzjūtību un uzaicināja viņu sēdēt pie krāsns un dzert karstu tēju. Mārtiņš karavīram pastāstīja par sapni, kas viņam bija iepriekšējā vakarā, un par to, kā viņš bija atradis mierinājumu lasīt evaņģēlijus pēc sava mazā dēla nāves. Pēc vairākām tases tējas un dzirdējis vairākus stāstus par Jēzus laipnību pret cilvēkiem, kuri bija viszemākajā dzīves posmā, viņš pameta darbnīcu un pateicās Mārtiņam par viņa ķermeņa un dvēseles barošanu.
Vēlāk no rīta slikti ģērbta sieviete apstājās darbnīcas priekšā, lai labāk iesaiņotu savu raudošo bērnu. Martins devās ārā un uzaicināja sievieti ienākt, lai viņa varētu parūpēties par bērnu netālu no siltas krāsns. Kad viņš uzzināja, ka viņai nav ko ēst, viņš iedeva viņai sagatavoto zupu, kā arī mēteli un naudu šallei.
Pēcpusdienā kāda veca kājniece apstājās ar ielu pāri grozā palikušiem āboliem. Viņa uz pleca nesa smagu maisu ar koka skaidām. Kad viņa sabalansēja grozu uz stabiņa, lai maisu apmestu uz otra pleca, zēns ar nokarenu cepuri satvēra ābolu un mēģināja aizbēgt. Sieviete viņu noķēra, mēģināja viņu iespļaut un aizvilkt līdz policijai, bet Martins izskrēja no viņa darbnīcas un lūdza viņai piedot zēnam. Kad sieviete protestēja, viņa atgādināja Mārtiņam par Jēzus līdzību par kalpu, kuram viņa saimnieks piedeva lielu parādu, bet tad devās prom un satvēra savu parādnieku pie apkakles. Viņš lika zēnam atvainoties. Mums vajadzētu piedot visiem, it īpaši bezdomīgiem, sacīja Martins. Var būt, ka sieviete sūdzējās par šiem jaunajiem zēniem, kuri jau ir tik izlutināti. Tad mums, vecākiem vecākiem, ir jāiemāca viņus labāk, atbildēja Mārtiņš. Sieviete piekrita un sāka runāt par saviem mazbērniem. Tad viņa paskatījās uz ļaundari un sacīja: Lai Dievs iet kopā ar viņu. Kad viņa paņēma maisu, lai dotos mājās, zēns metās uz priekšu un teica: “Nē, ļaujiet man viņu nest.” Martins noskatījās, kā viņi staigā pa ielu, un pēc tam atgriezās darbā. Drīz kļuva tumšs, tāpēc viņš iededza lampu, nolika malā savus instrumentus un sakopja darbnīcu. Kad viņš apsēdās lasīt Jauno Derību, viņš tumšā stūrī ieraudzīja figūras un balsi, kas sacīja: “Mārtiņ, Mārtiņ, vai tu mani nepazīsti?” “Kas tu esi?” Jautāja Mārtiņš.
Tas esmu es, balss čukstēja, lūk, tas esmu es. No stūra iznāca vecais karavīrs. Viņš pasmaidīja un pēc tam bija prom.
Tas esmu es, balss atkal čukstēja. Sieviete un viņas mazulis izcēlās no tā paša stūra. Viņi pasmaidīja un bija prom.
Tas esmu es! Balss atkal iečukstēja, un vecā sieviete un zēns, kurš nozaga ābolu, izkāpa no stūra. Viņi smaidīja un pazuda tāpat kā citi.
Mārtiņš bija sajūsmā. Viņš apsēdās ar savu Jauno Derību, kura pati bija atvērusies. Viņš lasīja lapas augšpusē:
"Jo es biju izsalcis, un jūs man iedevāt ēst. Es biju izslāpis, un tu man iedevi kaut ko dzert. Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt.") "Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs man darījāt." (Mateja 2.5,35 un 40).
Patiešām, kas ir kristīgāks, nekā parādīt laipnību un laipnību apkārtējiem? Tāpat kā Jēzus mūs mīlēja un padevās mums, Viņš caur Svēto Garu mūs piesaista priekā un mīlestībā pret savu dzīvi ar Tēvu un dod mums iespēju dalīties viņa mīlestībā ar citiem.
autors Džozefs Tkačs
