Neticamā Dieva mīlestība

Ziemassvētku stāsts parāda mums neticami lielo Dieva mīlestību. Tas mums parāda, ka pats Debesu Tēva Dēls ir nācis dzīvot starp cilvēkiem. Tas, ka mēs, cilvēki, noraidījām Jēzu, ir neaptverami. Nekur evaņģēlijā nav runāts par lielu cilvēku pūli, kas bezpalīdzīgās šausmās skatās, kā ļaunprātīgi cilvēki izspēlē savu varas politiku un atbrīvojas no sava lielākā apdraudējuma — Jēzus. Valdošā šķira vēlējās, lai Jēzus nomirst, tiktu izslēgts no attēla, un pūļi to darīja. Bet saucieni: "Sit viņu krustā, sitiet viņu krustā!" pateikt daudz vairāk nekā tikai: mēs vēlamies, lai šī persona pazūd no skatuves. No šiem vārdiem runā liels rūgtums no izpratnes trūkuma.

Tas ir pārsteidzoši, ka Debesu Tēva Dēls kļuva par vienu no mums; un vēl jo pārsteidzošāk ir tas, ka mēs, cilvēki, viņu atraidījām, slikti izturējāmies un sitām krustā. Vai nav iedomājams, ka Jēzus to visu labprāt paciestu un izturētu, ja viens no Viņa vārdiem būtu izsaucis eņģeļu pulkus, lai Viņu aizstāvētu? "Vai arī jūs domājat, ka es nevarētu pajautāt savam tēvam, un viņš tūlīt atsūtīs man vairāk nekā divpadsmit leģionus [tas ir neskaitāms daudzums] eņģeļu?" (Mateja evaņģēlijs 26,53).

Mūsu naids pret Jēzu, iespējams, ir skāris Tēvu, Dēlu un Svēto Garu kā zibens no skaidrām debesīm – vai arī šeit darbojās neizsakāmas varenības atpestīšanas gars. Vai trīsvienīgais Dievs nebija paredzējis jūdu un romiešu noraidījumu? Vai viņu pieķēra tas, ka mēs torpedējām viņa risinājumu, nogalinot viņa dēlu? Vai arī cilvēces apkaunojošā Visvarenā Dēla noraidīšana jau no paša sākuma tika iekļauta mūsu pestīšanas procesā kā kritisks faktors? Vai varētu būt, ka Trīsvienības izlīgšanas ceļš ietver mūsu naida pieņemšanu?

Vai izlīguma atslēga nevarētu būt mūsu sātana kārdinātā garīgā akluma labprātīga pieņemšanā un no tā izrietošās tiesas? Kurš grēks varētu būt nicināmāks par Dieva naidu un slepkavību ar asinīm? Kam būtu tāda kompetence? Kurš gan varētu būt cildenāks, personiskāks un īstāks par mūsu Kunga izpirkšanu, kurš labprāt pieņēma un pacieta mūsu dusmas un sastapās ar mums mūsu apkaunojošākajā samaitātībā?

Tēvs, Dēls un Svētais Gars ļoti nopietni izturas pret savu mīlestību pret mums, un viņi nevēlas neko vairāk, kā tikai to, lai mēs šo mīlestību pieņemtu ar visām maņām. Bet kā var sasniegt cilvēkus, kuri ir tik ļoti apmulsuši, ka aiz bailēm slēpjas no trīsvienīgā Dieva? Mēs varam tik ļoti pierast uzskatīt, ka Jēzus ir Dieva dusmu upuris, ka mēs neredzam daudz acīmredzamāko viedokli, kas atklāts Jaunajā Derībā, kas stāsta, ka viņš ir pacietis mūsu dusmas. To darot, pieņemot mūsu izsmieklu un izsmieklu, Viņš mūs satika mūsu būtības vistumšākajās nostūrēs un ienesa savas attiecības ar Tēvu un Savu svaidījumu Svētajā Garā mūsu samaitātās cilvēciskās dabas pasaulē.

Ziemassvētki ne tikai stāsta mums jauko stāstu par Kristus bērnu; Ziemassvētku stāsts ir arī par neticami lielo trīsvienīgā Dieva mīlestību – mīlestību, kuras mērķis ir satikt mūs mūsu bezpalīdzīgajā un salauztajā dabā. Viņš uzņēmās nastas un ciešanas, lai sasniegtu mūs, pat kļūstot par mūsu naidīguma grēkāzi, lai sasniegtu mūs mūsu sāpēs. Jēzus, mūsu Debesu Tēva Dēls, Svētajā Garā svaidīts, pacieta mūsu izsmieklu, izcieta mūsu naidīgumu un mūsu noraidījumu, lai mūžīgi mūžos dāvātu mūsu patieso dzīvību ar mums Tēvā un Svētajā Garā. Un viņš to darīja no silītes līdz aiz krusta.

autors C Bakster Kruger