Ko jūs domājat par savu izpratni?

396 ko tu domā par savu apziņu Filozofi un teologi to dēvē par prāta un ķermeņa problēmu (arī ķermeņa un dvēseles problēmu). Nav runa par smalkas motorikas koordināciju (piemēram, dzerot no kausa, neko neizšļakstot, vai nepareizus metienus, spēlējot šautriņas). Tā vietā jautājums ir par to, vai mūsu ķermenis ir fizisks un mūsu domas ir garīgas; citiem vārdiem sakot, vai cilvēki ir tīri fiziski, vai arī fizisko un garīgo apvienojumi.

Lai gan Bībele tieši nepievēršas prāta un ķermeņa jautājumam, tajā ir skaidras atsauces uz cilvēka eksistences nefizisku pusi un (Jaunās Derības terminoloģijā) tiek nošķirts ķermenis (ķermenis, miesa) un dvēsele (prāts, gars). Un, lai gan Bībelē nav izskaidrots, kā ķermenis un dvēsele ir saistīti vai kā tie tieši mijiedarbojas, tā nenodala abus un neuzrāda tos kā savstarpēji aizstājamus un nekad nereducē dvēseli uz fizisko. Vairāki fragmenti norāda uz unikālu "garu" mūsos un saikni ar Svēto Garu, kas liecina, ka mums var būt personiskas attiecības ar Dievu (Romiešiem 8,16 und 1. korintieši 2,11).

Apsverot prāta-ķermeņa problēmu, ir svarīgi, lai mēs sāktu ar fundamentālu Svēto Rakstu mācību: Nebūtu cilvēku un viņi nebūtu tādi, kādi viņi ir, ārpus esošām, nepārtrauktām attiecībām ar pārpasaulīgo Radītāju Dievu, kas ir visi Radīja lietas un uzturēja to eksistenci. Radīšana (arī cilvēki) nepastāvētu, ja Dievs būtu pilnībā nošķirts no tās. Radīšana pati sevi neradīja un pati savu eksistenci neuztur – tikai Dievs eksistē sevī (teologi šeit runā par Dieva aseity). Visu radīto lietu esamība ir pašpastāvošā Dieva dāvana.

Pretēji Bībeles liecībām daži apgalvo, ka cilvēki nav nekas vairāk kā materiālas būtnes. Šis apgalvojums izvirza šādu jautājumu: kā kaut kas tik nemateriāls kā cilvēka apziņa var rasties no kaut kā tik neapzināta kā fiziskā matērija? Saistīts jautājums ir: kāpēc vispār tiek uztverta sensorā informācija? Šie jautājumi izraisa papildu jautājumus par to, vai apziņa ir tikai ilūzija, vai arī pastāv kāds (kaut arī nefizisks) komponents, kas ir saistīts ar materiālajām smadzenēm, bet ir jānošķir.

Gandrīz visi piekrīt, ka cilvēkiem ir apziņa (iekšējā domu pasaule ar tēliem, uztveri un jūtām) – ko parasti dēvē par prātu un kas mums ir tikpat reāla kā vajadzība pēc ēdiena un miega. Tomēr nav vienošanās par mūsu apziņas/prāta būtību un cēloni. Materiālisti to uzskata tikai par fizisko smadzeņu elektroķīmiskās aktivitātes rezultātu. Nemateriālisti (arī kristieši) to uzskata par nemateriālu parādību, kas nav identiska fiziskajām smadzenēm.

Spekulācijas par apziņu iedala divās galvenajās kategorijās. Pirmā kategorija ir fiziālisms (materiālisms). Tas māca, ka nav neredzamas garīgās pasaules. Otru kategoriju sauc par paralēlo duālismu, kas māca, ka prātam var būt nefiziska īpašība vai tas ir pilnīgi nefizisks, tāpēc to nevar izskaidrot arī tīri fiziski. Paralēlais duālisms uzskata, ka smadzenes un prāts mijiedarbojas un darbojas paralēli - kad smadzenes ir ievainotas, var tikt traucēta spēja loģiski spriest. Rezultātā tiek ietekmēta arī paralēlā mijiedarbība.

Paralēlā duālisma gadījumā termins duālisms tiek lietots cilvēkiem, lai atšķirtu novērojamo un nenovērojamo mijiedarbību starp smadzenēm un prātu. Apzinātie garīgie procesi, kas katrā cilvēkā notiek individuāli, ir privāta rakstura un nepieejami nepiederošiem. Cits cilvēks var satvert mūsu roku, bet nevar uzzināt mūsu privātās domas (un lielākoties mēs esam ļoti priecīgi, ka Dievs to ir tā sakārtojis!). Turklāt dažus cilvēciskos ideālus, kurus mēs lolojam, nevar reducēt līdz materiālajiem faktoriem. Ideāli ietver mīlestību, taisnīgumu, piedošanu, prieku, žēlastību, žēlastību, cerību, skaistumu, patiesību, labestību, mieru, cilvēka rīcību un atbildību – tie piešķir dzīvei mērķi un jēgu. Bībeles fragments stāsta, ka visas labās dāvanas nāk no Dieva (Jēkabs 1,17). Vai tas varētu mums izskaidrot šo ideālu esamību un rūpes par mūsu cilvēcisko dabu - kā Dieva dāvanas cilvēcei?

Kā kristieši mēs norādām uz Dieva neizpētāmo darbību un ietekmi pasaulē; tas ietver viņa darbību caur radītajām lietām (dabisks efekts) vai, tiešāk sakot, viņa darbību caur Svēto Garu. Tā kā Svētais Gars ir neredzams, Viņa darbu nevar izmērīt. Bet viņa darbs notiek materiālajā pasaulē. Viņa darbi ir neparedzami, un tos nevar reducēt uz empīriski saprotamām cēloņu-seku ķēdēm. Šie darbi ietver ne tikai Dieva radīšanu kā tādu, bet arī iemiesošanos, augšāmcelšanos, debesbraukšanu, Svētā Gara sūtīšanu un gaidāmo Jēzus Kristus atgriešanos, lai pabeigtu Dieva valstību, kā arī nodibinātu jaunas debesis un jaunā zeme.

Atgriežoties pie prāta un ķermeņa problēmas, materiālisti apgalvo, ka prātu var izskaidrot fiziski. Šis uzskats paver iespēju, lai gan ne nepieciešamību, mākslīgi atveidot prātu. Kopš termina "mākslīgais intelekts" (AI) radīšanas mākslīgais intelekts ir bijis datoru izstrādātāju un zinātniskās fantastikas rakstnieku optimisma objekts. Gadu gaitā mākslīgais intelekts ir kļuvis par mūsu tehnoloģiju neatņemamu sastāvdaļu. Algoritmi ir ieprogrammēti visu veidu ierīcēm un mašīnām, sākot no mobilajiem tālruņiem līdz automašīnām. Programmatūras un aparatūras izstrāde ir tik daudz progresējusi, ka spēļu eksperimentos mašīnas ir uzvarējušas pār cilvēkiem. 1997. gadā IBM dators Deep Blue pārspēja valdošo pasaules šaha čempionu Gariju Kasparovu. Kasparovs apsūdzēja IBM krāpšanā un pieprasīja atriebību. Es vēlos, lai IBM to nebūtu noraidījusi, taču viņi nolēma, ka iekārta ir pietiekami smagi strādājusi, un vienkārši pārtrauca Deep Blue. 2011. gadā Jeopardyuiz šovā notika spēle starp IBM Watson Computer un diviem labākajiem Jeopardy spēlētājiem. (Tā vietā, lai atbildētu uz jautājumiem, spēlētājiem ātri jāformulē jautājumi uz sniegtajām atbildēm.) Spēlētāji zaudēja ar lielu pārsvaru. Es varu tikai teikt (un es esmu ironisks), ka Vatsons, kurš darbojās tikai tā, kā tas bija paredzēts un ieprogrammēts, nebija laimīgs; bet AI programmatūras un aparatūras inženieri to noteikti dara. Tam vajadzētu mums kaut ko pastāstīt!

Materiālisti apgalvo, ka nav empīrisku pierādījumu tam, ka prāts un ķermenis ir atsevišķi un atšķirīgi. Viņi apgalvo, ka smadzenes un apziņa ir identiskas un ka prāts kaut kādā veidā rodas no smadzeņu kvantu procesiem vai rodas no smadzenēs notiekošo procesu sarežģītības. Viens no tā dēvētajiem "dusmīgajiem ateistiem" Daniels Denets iet vēl tālāk un apgalvo, ka apziņa ir ilūzija. Kristiešu apoloģēts Gregs Koukls norāda uz būtisko trūkumu Denneta argumentācijā:

Ja nebūtu īstas apziņas, nebūtu iespējams uztvert, ka tā ir tikai ilūzija. Ja ilūzijas uztveršanai nepieciešama apziņa, tā pati par sevi nevar būt ilūzija. Tādā pašā veidā vajadzētu spēt uztvert abas pasaules, gan reālo, gan iluzoru, atzīt, ka starp tām pastāv atšķirība, un attiecīgi spēt identificēt iluzoro pasauli. Ja visa uztvere būtu ilūzija, to nevarētu atzīt par tādu.

Nemateriālo nevar atklāt ar materiālām (empīriskām) metodēm. Var noteikt tikai tādas materiālas parādības, kuras ir novērojamas, izmērāmas, pārbaudāmas un atkārtojamas. Ja ir tikai lietas, ko var empīriski pierādīt, tad tas, kas bija unikāls (neatkārtojams), nevar pastāvēt. Un, ja tas tā ir, tad vēsture, kas sastāv no unikālām, neatkārtojamām notikumu secībām, nevar pastāvēt! Tas var būt ērti, un dažiem tas ir patvaļīgs skaidrojums, ka ir tikai tādas lietas, kuras var noteikt ar īpašu un vēlamo metodi. Īsāk sakot, nav iespējams empīriski pierādīt, ka pastāv tikai empīriski pārbaudāmas / materiālās lietas! Ir neloģiski reducēt visu realitāti uz to, ko var atklāt ar šo vienu metodi. Šo uzskatu dažreiz dēvē par zinātnismu.

Šī ir liela tēma, un es esmu tikai saskrāpējusi virsmu, bet tā ir arī svarīga tēma - ievērojiet Jēzus komentāru: "Un nebīstieties no tiem, kas nogalina miesu, bet nevar nogalināt dvēseli" (Mateja evaņģēlijs) 10,28). Jēzus nebija materiālists – viņš skaidri nošķīra fizisko ķermeni (kurā ietilpst arī smadzenes) un nemateriālo mūsu cilvēka būtības sastāvdaļu, kas ir mūsu personības būtība. Kad Jēzus mums saka, lai mēs neļautu citiem nogalināt mūsu dvēseles, viņš arī norāda uz to, ka mēs nedrīkstam ļaut citiem sagraut mūsu ticību un uzticību Dievam. Mēs nevaram redzēt Dievu, bet mēs zinām un uzticamies viņam, un caur savu nefizisko apziņu mēs varam viņu pat sajust vai uztvert. Mūsu ticība Dievam patiešām ir daļa no mūsu apzinātās pieredzes.

Jēzus mums atgādina, ka mūsu intelektuālās spējas ir būtiska daļa no mūsu kā Viņa mācekļiem. Mūsu apziņa dod mums spēju ticēt trīsvienīgajam Dievam, Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Tas palīdz mums pieņemt ticības dāvanu; ka ticība ir "stingra paļāvība uz to, kas cerams, un nešaubīšanās par neredzamām lietām" (Ebrejiem) 11,1). Mūsu apziņa ļauj mums pazīt un paļauties uz Dievu kā Radītāju, "atzīt, ka pasaule ir radīta ar Dieva Vārdu, tā ka viss redzamais nav no nekā radīts" (ebreju val. 11,3). Mūsu apziņa ļauj piedzīvot mieru, kas ir augstāks par visu saprātu, atzīt, ka Dievs ir mīlestība, ticēt Jēzum kā Dieva Dēlam, ticēt mūžīgai dzīvei, iepazīt patiesu prieku un zināt, ka mēs patiesi esam Dieva mīļotie bērni. .