Matthew 6: Uz kalna sprediķis

Jēzus māca augstu taisnības standartu, kas prasa taisnības attieksmi iekšienē. Ar satraucošiem vārdiem viņš mūs brīdina par dusmām, laulības pārkāpšanu, zvērestiem un atriebību. Viņš saka, ka mums pat ir jāmīl savi ienaidnieki (Mateja 5). Farizeji bija pazīstami ar stingrām vadlīnijām, taču mūsu taisnībai vajadzētu būt labākai par farizejiem (kas var būt diezgan pārsteidzoši, ja aizmirstam to, kas tika solīts iepriekš Kalna sprediķī par žēlsirdību). Patiess taisnīgums ir sirds attieksme. Mateja evaņģēlija sestajā nodaļā mēs redzam, kā Jēzus skaidri parāda šo jautājumu, nosodot reliģiju kā izrādi.

Labdarība slepeni

“Pievērsiet uzmanību savai dievbijībai, lai jūs to nepraktizētu cilvēku priekšā, lai viņi to redzētu; citādi jums nebūs atlīdzības pie sava Tēva debesīs. Tāpēc, kad jūs dodat žēlastību, jums nav jābaunē jūsu priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos slavētu. Patiesi es jums saku: viņi jau ir saņēmuši savu algu” (1-2.p.).

Jēzus dienās bija cilvēki, kas veidoja šovu no reliģijas. Viņi rūpējās, lai cilvēki varētu pamanīt viņu labos darbus. Par to viņi saņēma atzinību no daudzām pusēm. Tas ir viss, ko viņi saņem, saka Jēzus, jo tas, ko viņi dara, ir tikai tēlošana. Viņu rūpes nebija kalpot Dievam, bet gan izskatīties labi sabiedriskajā domā; attieksme, ko Dievs neatlīdzinās. Reliģisko uzvedību mūsdienās var redzēt arī kancelēs, pildot amatus, vadot Bībeles nodarbības vai rakstos baznīcas avīzēs. Var pabarot nabagos un sludināt evaņģēliju. Ārēji tas izskatās pēc sirsnīgas apkalpošanas, bet attieksme var būt ļoti dažāda. “Bet, kad tu dod žēlastību, lai tava kreisā roka nezina, ko tava labā roka dara, lai tava dāvana netiktu apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev atlīdzinās” (3-4.p.).

Protams, mūsu "roka" neko nezina par mūsu rīcību. Jēzus izmanto idiomu, lai teiktu, ka žēlastības dāvana nav domāta izrādīšanai, ne citu labā, ne sevis slavēšanai. Mēs to darām Dieva, nevis savas labās gribas dēļ. Tas nav jāsaprot burtiski, ka labdarībai ir jānodarbojas slepeni. Jēzus iepriekš teica, ka mūsu labajiem darbiem jābūt redzamiem, lai cilvēki slavētu Dievu (Mateja ev 5,16). Galvenā uzmanība tiek pievērsta mūsu attieksmei, nevis mūsu ārējai ietekmei. Mūsu motīvam ir jābūt darīt labus darbus Dieva, nevis mūsu pašu godam.

Slēptā lūgšana

Kaut ko līdzīgu Jēzus teica par lūgšanu: ”Un, kad jūs lūdzat, neesiet kā liekuļi, kam patīk stāvēt sinagogās un ielu stūros un lūgt, lai cilvēki tos redz. Patiesi es jums saku, viņi jau ir saņēmuši savu atlīdzību. Bet, kad tu lūdz, ieej savā skapī un aizver durvis un lūdz savu tēvu, kas ir noslēpumā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev atlīdzinās” (5-6.p.). Jēzus nedod jaunu bausli pret publisku lūgšanu. Dažreiz pat Jēzus lūdza publiski. Lieta ir tāda, ka mums nevajadzētu lūgt tikai tāpēc, lai mūs pamanītu, un mums nevajadzētu izvairīties no lūgšanas, baidoties no sabiedriskās domas. Lūgšana pielūdz Dievu, un tā nav paredzēta, lai sevi labi parādītu.

“Un, kad jūs lūdzat, jums nebūs daudz pļāpāt kā pagāni; jo viņi domā, ka tiks uzklausīti, ja lietos daudz vārdu. Tāpēc jums nevajadzētu līdzināties viņiem. Jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs Viņu lūdzat” (7-8.p.). Dievs zina mūsu vajadzības, bet mums jālūdz viņam (Filipiešiem 4,6) un esi neatlaidīgs (Lūkas 18,1-8.). Lūgšanas panākumi ir atkarīgi no Dieva, nevis no mums. Mums nav jāsasniedz noteikts vārdu skaits vai jāievēro minimālais laika posms, ne jāieņem īpaša lūgšanas pozīcija, ne arī jāizvēlas skaisti vārdi. Jēzus mums sniedza lūgšanas paraugu — vienkāršības piemēru. Tas var kalpot kā ceļvedis. Apsveicami ir arī citi dizaini.

"Tāpēc jums jālūdz šādi: Mūsu Tēvs debesīs! Tavs vārds lai ir svētīts. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek virs zemes tāpat kā debesīs” (9-10.p.). Šī lūgšana sākas ar vienkāršu slavināšanu – nekas sarežģīts, tikai vēlmes apliecinājums, lai Dievs tiktu godāts un cilvēki būtu uzņēmīgi Viņa gribai. "Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien" (11.p.). Ar šo mēs atzīstam, ka mūsu dzīve ir atkarīga no mūsu Visvarenā Tēva. Lai gan mēs varam doties uz veikalu, lai nopirktu maizi un citas lietas, mums jāatceras, ka Dievs ir tas, kas to dara iespējamu. Mēs esam atkarīgi no viņa katru dienu. "Un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna” (12-13.p.). Mums ir vajadzīgs ne tikai ēdiens, bet arī attiecības ar Dievu — attiecības, kuras mēs bieži atstājam novārtā, un tāpēc mums bieži ir vajadzīga piedošana. Šī lūgšana arī atgādina mums apžēlot citus, kad lūdzam, lai Dievs apžēlo mūs. Mēs visi neesam garīgie milži – mums ir vajadzīga dievišķa palīdzība, lai pretotos kārdinājumiem.

Šeit Jēzus beidz lūgšanu un beidzot vēlreiz norāda uz mūsu pienākumu piedot viens otram. Jo labāk mēs sapratīsim, cik labs ir Dievs un cik lielas ir mūsu neveiksmes, jo labāk sapratīsim, ka mums ir vajadzīga žēlastība un gatavība piedot citiem (14.-15. pants). Tagad tas izskatās kā brīdinājums: "Es to nedarīšu, kamēr jūs neesat to izdarījis." Liela problēma ir šāda: cilvēki ne pārāk labi spēj piedot. Neviens no mums nav ideāls, un neviens nepiedod perfekti. Vai Jēzus lūdz mūs darīt kaut ko tādu, ko nedarītu pat Dievs? Vai ir iedomājams, ka mums būtu bez ierunām jāpiedod citiem, kamēr viņš savu piedošanu noteica ar nosacījumu? Ja Dievs savu piedošanu padarītu atkarīgu no mūsu piedošanas, un mēs darītu to pašu, mēs nepiedotu citiem, kamēr viņi nebūtu piedevuši. Mēs stāvētu bezgalīgā rindā, kas nekustas. Ja mūsu piedošana balstās uz piedošanu citiem, tad mūsu pestīšana ir atkarīga no tā, ko mēs darām – no mūsu darbiem. Tāpēc gan teoloģiski, gan praktiski mums ir problēmas, lasot Mateja evaņģēliju 6,14Ņem burtiski -15. Šajā brīdī mēs varam piebilst, ka Jēzus nomira par mūsu grēkiem, pirms mēs pat piedzimām. Raksti saka, ka Viņš pienagloja mūsu grēkus pie krusta un samierināja ar sevi visu pasauli.

No vienas puses, Mateja 6. nodaļa mums māca, ka mūsu piedošana šķiet nosacīta. No otras puses, Svētie Raksti mums māca, ka mūsu grēki jau ir piedoti - kas ietver sevī grēku, ka netiek ievērota piedošana. Kā šīs divas idejas var saskaņot? Mēs vai nu nepareizi sapratām vienas vai otras puses pantus. Tagad mēs varam pievienot vēl vienu argumentu apsvērumiem, ka Jēzus sarunās bieži izmantoja pārspīlējuma elementu. Ja tava acs tevi vilina, noplēš to ārā. Kad jūs lūdzaties, dodieties uz savu mazo istabiņu (bet Jēzus ne vienmēr lūdza mājās). Dodot tiem, kam tā nepieciešama, neļaujiet kreisajai rokai zināt, ko dara labējie. Nepretojieties ļaunam cilvēkam (bet Pāvils to darīja). Nesakiet vairāk kā jā vai nē (bet Pāvils to darīja). Jums nevajadzētu nevienu saukt par tēvu - un tomēr mēs visi to darām.

No tā mēs to varam redzēt Mateja evaņģēlijā 6,14-15 Tika izmantots vēl viens pārspīlējuma piemērs. Tas nenozīmē, ka mēs varam to ignorēt – Jēzus vēlējās norādīt, cik svarīgi ir piedot citiem cilvēkiem. Ja mēs vēlamies, lai Dievs mums piedod, tad mums ir jāpiedod arī citiem. Ja vēlamies dzīvot valstībā, kur mums ir piedots, mums tā ir jādzīvo tāpat. Kā mēs vēlamies būt Dieva mīlēti, tā mums vajadzētu mīlēt savus līdzcilvēkus. Ja mums tas neizdosies, tas nemainīs Dieva dabu pret mīlestību. Patiesība ir tāda, ka, ja mēs gribam būt mīlēti, mums tas ir jādara. Lai gan izklausās, ka tas viss ir atkarīgs no priekšnoteikuma izpildes, teiktā mērķis ir veicināt mīlestību un piedošanu. Pāvils to izteica kā pamācību: “Paciet viens otru un piedodiet viens otram, ja kādam ir pretenzijas pret otru; kā Tas Kungs jums ir piedevis, tā piedodiet arī jums.” (Kolosiešiem 3,13). Šis ir piemērs; tā nav prasība.

Kunga lūgšanā mēs lūdzam mūsu ikdienas maizi, lai gan (vairumā gadījumu) tā jau ir mājās. Tādā pašā veidā mēs lūdzam piedošanu, lai gan mēs to jau esam saņēmuši. Tā ir atzīšanās, ka mēs esam izdarījuši kaut ko nepareizi un ka tas ietekmē mūsu attiecības ar Dievu, bet ar pārliecību, ka Viņš ir gatavs piedot. Tā ir daļa no tā, ko nozīmē gaidīt pestīšanu kā dāvanu, nevis to, ko mēs varētu būt pelnījuši ar saviem sasniegumiem.

Gavēnis slepeni

Jēzus runā par citu reliģisku uzvedību: ”Kad jūs gavējat, neizskatieties skābi kā liekuļi; jo viņi maskē savas sejas, lai parādītos ļaužu priekšā ar savu gavēni. Patiesi es jums saku, viņi jau ir saņēmuši savu atlīdzību. Bet, kad tu gavē, tad svaidi savu galvu un nomazgā seju, lai tu nerādītos gavēni cilvēkiem, bet savam Tēvam, kas ir noslēpumā. un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev atlīdzinās” (16.-18.p.). Gavējoties mēs mazgājam un ķemmējam matus kā vienmēr, jo mēs ejam Dieva priekšā, nevis lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem. Atkal uzsvars tiek likts uz attieksmi; runa nav par uzmanības piesaistīšanu ar badošanos. Ja kāds mums jautā, vai mēs gavējam, mēs varam atbildēt patiesi, taču mums nekad nevajadzētu cerēt, ka mums jautās. Mūsu mērķis nav piesaistīt uzmanību, bet gan meklēt Dieva tuvumu.

Par visām trim tēmām Jēzus norāda uz vienu un to pašu. Neatkarīgi no tā, vai mēs dodam žēlastību, lūdzam vai gavējam, tas tiek darīts "slepus". Mēs necenšamies atstāt iespaidu uz cilvēkiem, bet mēs arī neslēpjamies no viņiem. Mēs kalpojam Dievam un godinām tikai Viņu. Viņš mūs apbalvos. Atlīdzība, tāpat kā mūsu darbība, var būt slepena. Tas ir reāls un notiek saskaņā ar viņa dievišķo labestību.

Dārgumi debesīs

Koncentrēsimies uz to, lai iepriecinātu Dievu. Darīsim viņa gribu un novērtēsim viņa atlīdzību vairāk nekā īslaicīgus šīs pasaules atlīdzības. Publiska uzslava ir īslaicīgs atalgojuma veids. Jēzus šeit runā par fizisko lietu īslaicīgumu. "Tev nebūs krāt sev dārgumus uz zemes, kur kodes un rūsa tos aprij un kur zagļi ielaužas un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur kodes un rūsa neēd un zagļi neielaužas un nezog” (19.-20.p.). Pasaules bagātības ir īslaicīgas. Jēzus mums iesaka pieņemt labāku ieguldījumu stratēģiju — meklēt Dieva paliekošās vērtības caur klusu žēlsirdību, neuzbāzīgu lūgšanu un slepenu gavēni.

Ja mēs uztveram Jēzu pārāk burtiski, kāds varētu domāt, ka viņš dotu bausli pret uzkrājumiem pensijai. Bet patiesībā runa ir par mūsu sirdi – to, ko mēs uzskatām par vērtīgu. Debesu balvas mums ir jāvērtē augstāk nekā mūsu pasaulīgie ietaupījumi. “Jo kur ir tava manta, tur ir arī tava sirds” (21.p.). Ja mēs novērtējam to, ko dārgs vērtē Dievs, tad mūsu sirds vadīs arī mūsu rīcību.

"Acis ir ķermeņa gaisma. Ja tavas acis ir tīras, viss ķermenis būs gaišs. Bet, ja tava acs ir ļauna, viss tavs ķermenis būs tumšs. Ja tad gaisma, kas ir jūsos, ir tumsa, cik liela būs tumsa!” (22.-23.p.). Acīmredzot Jēzus izmanto sava laika sakāmvārdu un attiecina to uz naudas alkatību. Kad mēs skatāmies uz lietām, kas ir pareizajā veidā, mēs redzēsim iespējas darīt labu un būt dāsniem. Tomēr, kad esam savtīgi un greizsirdīgi, mēs ieejam morālajā tumsā – mūsu atkarību sabojāti. Ko mēs savā dzīvē meklējam – ņemt vai dot? Vai mūsu bankas konti ir izveidoti, lai kalpotu mums, vai arī tie ļauj mums apkalpot citus? Mūsu mērķi ved mūs uz labu vai samaitā mūs. Ja mūsu iekšpuse ir samaitāta, ja mēs meklējam tikai šīs pasaules atlīdzību, tad mēs esam patiesi samaitāti. Kas mūs motivē? Vai tā ir nauda vai Dievs? “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai nu viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai arī pieķersies vienam un nicinās otru. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam” (24.p.). Mēs nevaram vienlaikus kalpot Dievam un sabiedriskajai domai. Mums jākalpo Dievam vienam un bez konkurences.

Kā cilvēks varēja "kalpot" mamonam? Uzskatot, ka nauda sniedz viņai laimi, ka tā liek viņai izskatīties ārkārtīgi spēcīgai un ka viņa var tai piešķirt lielu vērtību. Šie vērtējumi Dievam ir piemērotāki. Viņš ir tas, kurš var sniegt mums laimi, viņš ir patiesais drošības un dzīvības avots; viņš ir spēks, kas var mums vislabāk palīdzēt. Mums viņš ir jāvērtē un jāgodina augstāk par visu, jo viņš ir pirmajā vietā.

Īstā drošība

“Tāpēc es jums saku: neuztraucieties par to, ko ēdīsiet un dzersiet; ... ko tu valkāsi. Pagāni to visu meklē. Jo jūsu debesu Tēvs zina, ka jums ir visas šīs vajadzības” (25.-32.p.). Dievs ir labs Tēvs, un Viņš par mums parūpēsies, kad Viņš būs augstākais mūsu dzīvē. Mums nav jārūpējas par cilvēku viedokli, un mums nav jāuztraucas par naudu vai precēm. “Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, un tas viss būs jums.” (33.p.) Mēs dzīvosim pietiekami ilgi, mums būs pietiekami daudz pārtikas, mēs būsim labi aprūpēti, ja mīlēsim Dievu.

autors Maikls Morisons

Mateja 6: Kalna sprediķis (3)