Ūdens pārvēršana vīnā

Jāņa evaņģēlijs stāsta par interesantu stāstu, kas notika aptuveni Jēzus darbības sākumā uz zemes: Viņš devās uz kāzām, kurās pārvērta ūdeni vīnā. Šis stāsts daudzējādā ziņā ir neparasts: tur notikušais izskatās pēc maza brīnuma, drīzāk atgādina burvju triku, nevis mesiānisku darbu. Lai gan tas novērsa zināmā mērā apkaunojošu situāciju, tas nerisināja cilvēku ciešanas tik tieši kā Jēzus veiktās dziedināšanas. Tas bija privāti veikts brīnums, kas notika bez labuma guvēja ziņas - tomēr tā bija zīme, kas atklāja Jēzus godību (Jānis 2,11).

Šī stāsta literārā funkcija ir nedaudz mulsinoša. Jānis zināja par daudz vairāk Jēzus brīnumu, nekā viņš jebkad būtu varējis ņemt vērā savos rakstos, tomēr viņš izvēlējās tieši to sava evaņģēlija sākumam. Kā Jāņa mērķis palīdz mūs pārliecināt, ka Jēzus ir Kristus (Jāņa 20,30:31)? Kā tas parāda, ka viņš ir Mesija, nevis (kā vēlāk apgalvoja ebreju Talmuds) burvis?

Kāzas Kanā

Tagad pievērsīsimies tuvāk vēsturei. Tas sākas ar kāzām Kānā, nelielā ciematā Galilejā. Liekas, ka atrašanās vietai nav tik liela nozīme - drīzāk faktam, ka tās bija kāzas. Jēzus kā Mesija savu pirmo zīmi darīja kāzu pieņemšanā.

Kāzas bija lielākie un nozīmīgākie ebreju svētki - nedēļas ilgas svinības liecināja par jaunās ģimenes sociālo stāvokli kopienā. Kāzas bija tik priecīgas svinības, ka bieži metaforiski runāja par kāzu banketu, kad gribējās aprakstīt mesiāniskā laikmeta svētības. Jēzus pats izmantoja šo attēlu, lai aprakstītu Dieva valstību dažās līdzībās.

Viņš pasaulīgajā dzīvē bieži darīja brīnumus, lai noskaidrotu garīgās patiesības. Viņš dziedināja cilvēkus, lai parādītu, ka viņam ir spēks piedot grēkus. Viņš nolādēja vīģes koku kā zīmi gaidāmajam Dieva spriedumam, kas spokoties templī. Viņš dziedināja sabatā, lai parādītu savu pārsvaru pār svētkiem. Viņš atkal uzmodināja mirušos, lai parādītu, ka viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība. Viņš baroja tūkstošiem, lai uzsvērtu, ka viņš ir dzīvības maize. Brīnumā, kuru mēs skatāmies, viņš ir devis daudz svētību kāzu ballītei, lai parādītu, ka tieši viņš rūpēsies par Mesijas banketu rīkošanu Dieva valstībā.

Vīns bija beidzies, un Marija informēja Jēzu, uz ko Jēzus atbildēja: ... kas man ar tevi? (V. 4, Cīrihes Bībele). Vai citiem vārdiem sakot, kāds man ar to sakars? Mana stunda vēl nav pienākusi. Un pat tad, ja nebija pienācis laiks, Jēzus rīkojās. Šajā brīdī Jānis norāda, ka Jēzus savā darbībā zināmā mērā ir priekšā savam laikam. Mesijas mielasts vēl nebija pienācis, un tomēr Jēzus rīkojās. Mesijas laikmets bija sācies ilgi pirms tam, kad tas tuvojās pilnībai. Marija gaidīja, ka Jēzus kaut ko darīs; jo viņa pavēlēja kalpiem darīt visu, ko viņš tiem lika darīt. Mēs nezinām, vai viņa domāja par brīnumu vai īsu līkumu uz tuvāko vīna tirgu.

Rituālajā mazgāšanā izmantotais ūdens kļūst par vīnu

Tagad bija tā, ka tuvumā atradās seši akmens ūdens trauki, taču tie atšķīrās no parastajām ūdens krūzēm. Jānis stāsta, ka šīs bija tvertnes, ko ebreji izmantoja rituālai mazgāšanai. (Savu tīrīšanas praksē viņi deva priekšroku ūdenim no akmens traukiem, nevis citādi izmantotajiem keramikas traukiem.) Katrā no tiem bija vairāk nekā 80 litri ūdens — pārāk daudz, lai tos varētu pacelt un izliet. Katrā ziņā milzīgs ūdens daudzums rituālām mazgāšanās reizēm. Šīs kāzas Kānā noteikti tika svinētas patiešām plašā mērogā!

Šķiet, ka šai stāsta daļai ir liela nozīme – Jēzus gatavojās pārvērst noteiktu ūdeni vīnā ebreju mazgāšanās rituāliem. Tas simbolizēja pārmaiņas jūdaismā, tas pat bija pielīdzināms rituālu mazgāšanās veikšanai. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja ciemiņi būtu gribējuši vēlreiz nomazgāt rokas - viņi būtu devušies pie ūdens traukiem un katru no tiem atraduši piepildītu ar vīnu! Pašam viņu rituālam ūdens vairs nebūtu bijis. Tādējādi rituālo mazgāšanos aizstāja garīgā attīrīšana caur Jēzus asinīm. Jēzus veica šos rituālus un aizstāja tos ar kaut ko daudz labāku – sevi.. Kalpi piepildīja traukus līdz augšai, kā Jānis stāsta mums 7. pantā. Cik piemērots; jo Jēzus arī pilnībā attaisnoja rituālus un padarīja tos novecojušus. Mesijas laikmetā vairs nav vietas rituālai mazgāšanai. Pēc tam kalpi nosmēla vīnu un nesa to ēdinātājam, kurš pēc tam sacīja līgavainim: Katrs vispirms dod labu vīnu un, ja piedzeras, tad mazāk; bet labo vīnu tu esi saglabājis līdz šim (10.p.).

Kāpēc, jūsuprāt, Jānis pierakstīja šos vārdus? Kā padomu turpmākajiem banketiem? Vai tikai tāpēc, lai parādītu, ka Jēzus dara labu vīnu? Nē, es domāju to simboliskās nozīmes dēļ. Ebreji bija kā cilvēki, kuri bija dzēruši vīnu (veikuši savas rituālās mazgāšanās) pārāk ilgi, lai varētu pamanīt, ka ir pienācis kaut kas labāks. Marijas vārdi: Tev vairs nav vīna (3.p.) simbolizē neko citu kā tikai to, ka jūdu rituāliem vairs nebija nekādas garīgas nozīmes. Jēzus atnesa kaut ko jaunu un labāku.

Tempļa tīrīšana

Lai padziļinātu šo tēmu, Jānis stāsta mums, kā Jēzus izdzina tirgotājus no tempļa pagalma. Bībeles komentētāji lappusēs lasa jautājumu par to, vai šī tempļa tīrīšana ir tā pati, kas citos evaņģēlijos tiek piedēvēta Jēzus darba uz zemes beigām, vai arī sākumā bija tikai vēl viens. Jebkurā gadījumā Johanness ziņo par to šeit, jo tam ir simboliska nozīme.

Un atkal Jānis stāstu liek jūdaisma kontekstā: ... tuvu bija jūdu Pasā svētki (13.p.). Un Jēzus atrada cilvēkus templī, kas pārdod dzīvniekus un mainīja naudu – dzīvniekus, kurus ticīgie piedāvāja kā upurus grēku piedošanai, un naudu, kas tika izmantota tempļa nodokļu maksāšanai. Jēzus sagatavoja vienkāršu postu un visus padzina.

Pārsteidzoši, ka viena persona spēja izdzīt visus tirgotājus. (Kur ir tempļa policija, ja jums to vajag?) Domāju, ka tirgotāji zināja, ka viņi šeit nepieder un ka arī daudzi vienkāršie cilvēki viņus šeit negribēja - Jēzus tikai darīja to, ko cilvēkiem jau vajadzēja darīt. juta, un tirgotāji zināja, ka viņu skaits ir mazāks. Džozefs apraksta citus ebreju vadītāju mēģinājumus mainīt tempļa paražas; šajos gadījumos ļaužu vidū izcēlās tāds satraukums, ka centieni tika apturēti. Jēzum nebija nekā pret to, ka cilvēki pārdod dzīvniekus upurēšanas nolūkos vai maina naudu pret tempļa upuriem. Viņš neko neteica par apmaiņas maksām, kas par to tiek iekasētas. Tas, ko viņš nosodīja, bija vienkārši tam izvēlētā vieta: Viņi gatavojās pārvērst Dieva namu par noliktavu (16.p.). Viņi ticības dēļ bija izveidojuši ienesīgu biznesu.

Tāpēc ebreju vadītāji Jēzu neapcietināja – viņi zināja, ka cilvēki apstiprināja viņa paveikto –, bet jautāja, kas viņam deva tiesības to darīt (18.p.). Bet Jēzus viņiem nepaskaidroja, kāpēc templis nav īstā vieta tādai burzmai, bet pievērsās pilnīgi jaunam aspektam: nojauciet šo templi, un pēc trim dienām es ļaušu tam celties (19.p. Cīrihes Bībele) . Jēzus runāja par savu ķermeni, ko jūdu vadītāji nezināja. Tāpēc, bez šaubām, viņi domāja, ka viņa atbilde bija smieklīga, taču arī tagad viņi viņu neapcietināja. Jēzus augšāmcelšanās liecina, ka viņam bija visas pilnvaras tīrīt templi, un viņa vārdi jau norādīja uz tā nenovēršamo iznīcināšanu. Kad jūdu vadītāji nogalināja Jēzu, viņi iznīcināja arī templi; jo Jēzus nāve padarīja nederīgus visus iepriekš piedāvātos upurus. Trešajā dienā pēc tam Jēzus augšāmcēlās un uzcēla jaunu templi – savu baznīcu.

Un daudzi cilvēki, stāsta mums, ticēja Jēzum, jo ​​viņi redzēja Viņa zīmes. Johannesā 4,54 tiek teikts, ka tas ir otrais raksturs; manuprāt, tas liek secināt, ka par tempļa attīrīšanu tika ziņots ne pēc kārtas, jo tā liecina par to, kas patiesībā ir Kristus kalpošana. Jēzus pielika punktu gan tempļa upurēšanai, gan attīrīšanas rituāliem – un ebreju vadītāji viņam negribot palīdzēja, mēģinot viņu fiziski iznīcināt. Tomēr trīs dienu laikā viss bija jāpārvērš no ūdens par vīnu – mirušajam rituālam bija jākļūst par galveno ticības dziru.

autors Džozefs Tkačs