Cerība mirst pēdējā

Sakāmvārds saka: “Cerība mirst pēdējā!” Ja šis sakāmvārds būtu patiess, nāve būtu cerības beigas. Vasarsvētku sprediķī Pēteris paziņoja, ka nāve vairs nevar noturēt Jēzu: “Dievs viņu uzmodināja un izglāba no nāves sāpēm, jo ​​nebija iespējams, ka nāve viņu aiztur” (Apd. 2,24).

Pāvils vēlāk paskaidroja, ka, kā tas attēlots kristību simbolikā, kristieši piedalās ne tikai Jēzus krustā sišanā, bet arī Viņa augšāmcelšanā. “Tā mēs līdz ar viņu kristībā tikām aprakti nāvē, lai kā Kristus Tēva godībā tika uzmodināts no miroņiem, tā arī mēs dzīvotu jaunā dzīvē. Jo, ja mēs esam auguši kopā ar viņu un kļuvuši līdzīgi viņam viņa nāvē, tad mēs būsim līdzīgi viņam augšāmcelšanās laikā.” (Romiešiem) 6,4-5).

Tāpēc nāvei nav mūžīgas varas pār mums. Jēzū mums ir uzvara un mēs ceram, ka augšāmcelsimies mūžīgajā dzīvē. Šī jaunā dzīve sākās, kad mēs pieņēmām mūsos augšāmceltā Kristus dzīvi, ticot viņam. Neatkarīgi no tā, vai mēs dzīvojam vai mirsim, Jēzus paliek mūsos, un tā ir mūsu cerība.

Fiziskā nāve ir grūta, īpaši atstātajiem radiniekiem un draugiem. Taču nav iespējams, ka nāve notur mirušos, jo viņi ir jaunā dzīvē Jēzū Kristū, kuram vienam ir mūžīgā dzīvība. “Tagad šī ir mūžīgā dzīvība, lai pazītu tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu sūtīji, Jēzu Kristu.” (Jāņa 1.7,3). Jums nāve vairs nav jūsu cerību un sapņu beigas, bet gan pāreja uz mūžīgo dzīvi debesu Tēva rokās, kas to visu padarīja iespējamu caur savu Dēlu Jēzu Kristu!

autors Džeimss Hendersons