Audio
Mateja 5: Kalna sprediķis (1. daļa)
Pat nekristieši ir dzirdējuši par sprediķi kalnā. Kristieši par to dzird daudzus sprediķus, taču ir sadaļas, kuras ir grūti saprast, un tāpēc tās dzīvē nevar pareizi izmantot.
Džons Stots izteicās šādi:
"Kalna sprediķis, iespējams, ir vispazīstamākā Jēzus mācību daļa, taču tā, iespējams, ir arī vismazāk saprasta un, protams, vismazāk ievērota" (Kalna sprediķa vēstījums, pulsmedien Worms 2010, 11. lpp.). Vēlreiz studēsim Kalna sprediķi. Varbūt atradīsim jaunus dārgumus un atkal atcerēsimies vecos.
The Beatitudes
“Bet, kad viņš [Jēzus] ieraudzīja pūli, viņš uzkāpa kalnā un apsēdās; un viņa mācekļi nāca pie Viņa. Un Viņš atvēra savu muti, mācīja tos un runāja.” (Mateja evaņģēlijs 5,1-2). Kā jau tas bieži notiek, pūlis viņam droši vien sekoja. Sprediķis bija paredzēts ne tikai mācekļiem. Tāpēc Jēzus lika mācekļiem izplatīt viņa mācības visā pasaulē, un Matejs tās pierakstīja vairāk nekā miljardam cilvēku lasīšanai. Viņa mācības ir paredzētas ikvienam, kas vēlas tajās klausīties.
“Svētīgi garā nabagie; jo viņiem pieder Debesu valstība” (3.p.). Ko nozīmē būt “garā nabagam”? Zems pašvērtējums, maza interese par garīgām lietām? Nav nepieciešams. Daudzi ebreji sevi dēvēja par "nabadzīgajiem", jo viņi bieži bija nabagi un paļāvās uz Dievu, lai nodrošinātu viņu ikdienas vajadzības. Tātad Jēzus, iespējams, domāja ticīgos. Taču būt “garā nabagam” liecina par ko vairāk. Nabagi zina, ka viņiem trūkst pirmās nepieciešamības preču. Garā nabagie zina, ka viņiem ir vajadzīgs Dievs; viņi jūt savā dzīvē trūkumu. Viņi neuzskata, ka viņi dara Dievam labvēlību, kalpojot Viņam. Jēzus saka, ka Debesu valstība ir domāta tādiem cilvēkiem kā jūs. Debesu valstība ir dota pazemīgajiem, apgādājamajiem. Viņi paļaujas tikai uz Dieva žēlastību.
“Svētīgi tie, kas sēro; jo viņi tiks iepriecināti” (4.p.). Šis apgalvojums satur zināmu ironiju, jo vārds "svētīts" var nozīmēt arī "laimīgs". Laimīgi ir tie, kas ir skumji, saka Jēzus, jo vismaz viņus mierina apziņa, ka viņu grūtības nebūs ilgstošas. Viss tiks sakārtots pareizi. Ņemiet vērā, ka svētības nav baušļi — Jēzus nesaka, ka ciešanas ir garīgi izdevīgas. Šajā pasaulē daudzi cilvēki jau cieš, un Jēzus saka, ka viņiem vajadzētu būt mierinātiem – iespējams, debesu valstības atnākšanas brīdī.
“Svētīgi lēnprātīgie; jo viņi iemantos zemi” (5.p.). Senajās sabiedrībās lēnprātīgajiem zemi bieži atņēma. Bet Dieva ceļā arī tas tiks atrisināts.
“Svētīgi tie, kas izsalkuši un slāpst pēc taisnības; jo tie tiks apmierināti” (6.p.). Tie, kas ilgojas pēc taisnības un taisnības (grieķu vārds nozīmē abus), saņems to, ko vēlas. Tie, kas cieš no ļaunuma un vēlas, lai lietas tiktu sakārtotas, ir jāsaņem atalgojums. Šajā laikmetā Dieva ļaudis cieš no netaisnības; mēs ilgojamies pēc taisnības. Jēzus mums apliecina, ka mūsu cerības nebūs veltīgas.
“Svētīgi žēlsirdīgie; jo tie iegūs žēlastību” (7.p.). Mums ir vajadzīga žēlastība Tiesas dienā. Jēzus saka, ka tāpēc mums šajā laikā ir jāizrāda žēlastība. Tas ir pretrunā ar to uzvedību, kas pieprasa taisnību un maldina citus, vai tiem, kuri pieprasa žēlastību, bet paši ir nežēlīgi. Ja mēs vēlamies dzīvot labu dzīvi, tad mums ir attiecīgi arī jāuzvedas.
“Svētīgi sirdsšķīstie; jo viņi redzēs Dievu” (9.p.). Tīrai sirdij ir tikai viena vēlme. Tie, kas meklē tikai Dievu, noteikti viņu atradīs. Mūsu vēlme tiks atalgota.
“Svētīgi miera nesēji; jo tie tiks saukti par Dieva bērniem” (9.p.). Nabagi savas tiesības ar varu nepiespiedīs. Dieva bērni paļaujas uz Dievu. Mums ir jāizrāda žēlastība un cilvēcība, nevis dusmas un nesaskaņas. Mēs nevaram dzīvot harmoniski taisnības valstībā, rīkojoties netaisnīgi. Tā kā mēs vēlamies pēc Dieva valstības miera, mums arī citam ar citu jātiek mierā.
“Svētīgi tie, kas tiek vajāti taisnības dēļ; jo viņiem pieder Debesu valstība” (10.p.). Cilvēkiem, kuri dara pareizi, dažreiz ir jācieš, jo viņi ir labi. Cilvēkiem patīk izmantot lēnprātīgus cilvēkus. Ir tādi, kas dusmojas pat uz tiem, kas dara labu, jo viņu labais piemērs liek sliktiem cilvēkiem izskatīties vēl sliktāk. Dažreiz taisnīgajiem izdodas palīdzēt apspiestajiem, vājinot sociālās paražas un noteikumus, kas ir devuši spēku netaisnīgajiem. Mēs necenšamies tikt vajāti, tomēr taisnīgos bieži vajā slikti cilvēki. Esiet drošs, saka Jēzus. Turies Debesu valstība pieder tiem, kas to piedzīvo.
Tad Jēzus vēršas tieši pie saviem mācekļiem un uzrunā tos ar vārdu “jūs” daudzskaitļa otrajā personā: “Svētīgi jūs esat, ja cilvēki jūs lamā un vajā un runā pret jums visādu ļaunumu, kad par to melo. Esiet dzīvespriecīgs un jautrs; tu tiksi bagātīgi atalgots debesīs. Jo tāpat viņi vajāja praviešus, kas bija pirms jums” (11.-12.p.).
Šajā pantā ir svarīga vieta: "Manis dēļ". Jēzus sagaida, ka viņa mācekļi tiks vajāti ne tikai labas uzvedības, bet arī saiknes ar Jēzu dēļ. Tāpēc esiet dzīvespriecīgs un uzmundrināts, kad tiekat vajāts – vismaz ar jūsu rīcību vajadzētu pietikt, lai jūs pamanītu. Jūs mainīsit šo pasauli un varat būt drošs, ka saņemsiet atlīdzību.
Izmaini
Jēzus izmantoja arī dažas īsas metaforiskas frāzes, lai aprakstītu, kā Viņa sekotāji ietekmēs pasauli: ”Tu esi zemes sāls. Ja nu sāls vairs nesālē, ar ko lai sāls? Tas nav nekas vairāk vērts, kā to izmest un ļaut cilvēkiem samīdīt” (13.p.).
Ja sāls zaudē garšu, tas būtu bezjēdzīgi, jo tā garša tai piešķir vērtību. Sāls ir tik laba tieši tāpēc, ka tā garšo savādāk nekā citas lietas. Jēzus mācekļi ir vienādi izkaisīti pasaulē - bet, ja viņi ir vienādi ar pasauli, viņiem nav nekādas jēgas.
"Jūs esat pasaules gaisma. Pilsētu, kas atrodas kalnā, nevar noslēpt. Tāpat arī neaizdedz sveci un neliek to zem krūma, bet gan uz svečtura; tā tas spīd visiem, kas ir mājā” (14.-15. pants). Mācekļiem nav jāslēpjas – viņiem ir jābūt redzamiem. Jūsu piemērs ir daļa no jūsu vēstījuma.
"Tā lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, lai tie redz jūsu labos darbus un pagodinātu jūsu Tēvu debesīs" (16. pants). Vēlāk Jēzus kritizēja farizejus par to, ka viņi vēlas būt redzami viņu darbu dēļ (Mt
6,1). Labus darbus it kā vajadzētu redzēt, bet Dieva, nevis mūsu pašu godam.
Labāks taisnīgums
Kā vajadzētu dzīvot mācekļiem? Jēzus par to runā 21. līdz 48. pantā. Viņš sāk ar brīdinājumu: Ja jūs dzirdat, ko es saku, jums varbūt rodas jautājums, vai es mēģinu atrisināt Rakstus. Man nav. Es daru un mācu tieši to, ko man saka Svētie Raksti. Tas, ko es teikšu, jūs pārsteigs, bet, lūdzu, nemaldieties.
“Nedomājiet, ka Es esmu nācis, lai iznīcinātu likumu vai praviešus; Es neesmu nācis izšķīdināt, bet piepildīties” (17.p.). Daudzi cilvēki šeit koncentrējas uz bauslību, domājot, ka jautājums ir par to, vai Jēzus vēlas atņemt Vecās Derības likumus. Tas padara pantus ļoti grūti interpretējamus, jo visi piekrīt, ka savas misijas ietvaros Jēzus Kristus izpildīja dažus likumus, kas kļuva lieki. Varētu strīdēties par to, cik daudz likumu tiek ietekmēti, taču visi piekrīt, ka Jēzus nāca, lai atceltu vismaz dažus no tiem.
Jēzus nerunā par likumiem (daudzskaitlī!), Bet par likumu (vienskaitlī!) - tas ir, par Toru, pirmajām piecām Svēto Rakstu grāmatām. Viņš runā arī par praviešiem, kas ir vēl viena nozīmīga Bībeles sadaļa. Šis pants nav par atsevišķiem likumiem, bet gan par Vecās Derības grāmatām kopumā. Jēzus nenāca, lai atceltu Svētos Rakstus, bet lai tos piepildītu.
Protams, paklausībai bija nozīme, bet tas bija vairāk. Dievs vēlas, lai viņa bērni izdarītu vairāk nekā ievērotu noteikumus. Kad Jēzus piepildīja Toru, tas nebija tikai paklausības jautājums. Viņš paveica visu, ko Tora bija norādījis. Viņš darīja to, ko Izraēla kā tauta nespēja.
Tad Jēzus sacīja: "Jo patiesi es jums saku: kamēr debesis un zeme nezudīs, neviens bauslības burts vai virsraksts nepazudīs, kamēr viss piepildīsies" (18. pants). Bet kristieši savus bērnus neapgraizī, neceļ tabernakļus, nevalkā zilus pavedienus pušķos. Visi piekrīt, ka mums šie likumi nav jāievēro. Tātad jautājums ir, ko Jēzus domāja, sakot, ka neviens no likumiem netiks pārkāpts? Vai tā nav, praksē šie likumi ir pazuduši?
Tam ir trīs galvenie apsvērumi. Pirmkārt, mēs redzam, ka šie likumi nav zuduši. Tie joprojām ir uzskaitīti Torā, bet tas nenozīmē, ka mums tie ir jāpakļaujas. Tas ir pareizi, bet šķiet, ka tas nav tas, ko Jēzus šeit mēģināja pateikt. Otrkārt, varētu teikt, ka kristieši ievēro šos likumus, ticot Kristum. Mēs savā sirdī paturam apgraizīšanas likumu (Rom 2,29), un visus rituālos likumus mēs ievērojam ticībā. Tas arī ir pareizi, taču tam nevajadzētu būt tieši tā, kā Jēzus šeit teica.
Treškārt, jāatzīmē, ka 1. neviens no likumiem nevar novecot, pirms viss nav izpildīts un 2. visi piekrīt, ka vismaz daļa likumu vairs nav spēkā. Tādējādi secinām 3. ka viss ir izpildīts. Jēzus izpildīja savu misiju, un vecās derības likums vairs nav spēkā. Tomēr kāpēc Jēzus teiktu: "līdz debesis un zeme izzudīs"?
Vai viņš to vienkārši teica, lai uzsvērtu viņa teiktā noteiktību? Kāpēc viņš divreiz lietoja vārdu "līdz", ja tikai viens no tiem bija būtisks? Es to nezinu. Bet es zinu, ka Vecajā Derībā ir daudz likumu, kas kristiešiem nav jāievēro, un 17.–20. pants nenorāda, kuri ir saistīti. Ja mēs citējam pantus tikai tāpēc, ka daži likumi mūs uzrunā, tad mēs šos pantus lietojam nepareizi. Viņi mums nemāca, ka visi likumi ir mūžīgi, jo ne visi likumi ir.
Šie baušļi - kas tie ir?
Jēzus turpina: “Kas pārkāpj vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca tautu, tas tiks saukts par mazāko debesu valstībā; bet kas dara un māca, tas tiks saukts par lielu debesu valstībā” (19.p.). Kas ir “šie” baušļi? Vai Jēzus atsaucas uz Mozus bauslības baušļiem vai uz saviem norādījumiem, kas doti neilgi pēc tam? Jāņem vērā fakts, ka 19. pants sākas ar vārdu "tāpēc" (tā vietā vārda "tagad").
Starp 18. un 19. pantu pastāv loģiska saikne. Vai tas nozīmē, ka paliks likums, ka šie baušļi ir jāmāca? Tajā skaitā Jēzus runātu par likumu. Bet Torā ir baušļi, kas ir novecojuši un kurus vairs nevajadzētu mācīt kā likumus. Tāpēc Jēzus nevarēja teikt, ka mums būtu jāmāca visi Vecās Derības likumi. Tas būtu arī pretrunā ar pārējo Jauno Derību.
Visticamāk, loģiskā saikne starp 18. un 19. pantu ir atšķirīga un vairāk koncentrējas uz beigu daļu "līdz tas viss notiks". Šī argumentācija nozīmētu sekojošo: Viss likums paliks, līdz tas viss notiks, un "tāpēc" (tā kā Jēzus visu izpildīja) mums ir jāmāca šie likumi (Jēzus likumi, kurus mēs gatavojamies lasīt), nevis vecie likumi, kurus viņš kritizē. Tam ir lielāka jēga, ja to aplūko sprediķa un Jaunās Derības kontekstā. Ir jāmāca Jēzus baušļi (Mateja ev 7,24; 28,20). Jēzus paskaidro, kāpēc: “Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nepārsniegs rakstu mācītāju un farizeju taisnību, jūs neieiesit debesu valstībā” (20. pants).
Farizeji bija pazīstami ar stingru paklausību; viņi pat desmitais savus augus un garšvielas. Bet patiess taisnīgums ir sirds, cilvēka rakstura jautājums, nevis noteiktu noteikumu ievērošana. Jēzus nesaka, ka mūsu paklausībai šiem likumiem jābūt labākam, bet šai paklausībai jāattiecas uz labākiem likumiem, kurus viņš spilgti paskaidros neilgi pēc tam, jo mēs zinām, ko viņš domā.
Bet mēs neesam tik godīgi, kā vajadzētu būt. Mums visiem ir vajadzīga žēlsirdība, un mēs nenonākam debesu valstībā savas taisnības dēļ, bet gan savādāk, kā Jēzus paskaidroja pantos 3–10. Pāvils to sauca par taisnības dāvanu, ticības attaisnošanu, Jēzus nevainojamo taisnību, ar kuru mēs dalāmies, kad ticība mūs vieno. Bet Jēzus nesniedz paskaidrojumu par visu šo.
Īsumā nedomājiet, ka Jēzus ieradās atcelt Vecās Derības rakstus. Viņš ieradās darīt to, ko Svētie Raksti bija paredzējuši. Katrs likums palika spēkā līdz brīdim, kad Jēzus piepildīja visu, par ko viņš tika nosūtīts. Tagad viņš mums dod jaunu taisnīguma līmeni, pēc kura mēs dzīvojam un kas mums būtu jāmāca.
autors Maikls Morisons
