Mātes dāvana

Mātes stāvoklis ir viens no lielākajiem darbiem Dieva radībā. Tas man ienāca prātā, kad nesen domāju par to, ko Mātes dienā varētu dot sievai un vīramātei. Man patīk atcerēties manas mātes vārdus, kas manām māsām un man bieži stāstīja, cik priecīga viņa bija būt par mūsu māti. Ja esat mūs dzimuši, mums būtu devusi jaunu izpratni par Dieva mīlestību un diženumu. Es to varēju saprast tikai tad, kad piedzima mūsu pašu bērni. Es joprojām atceros, cik pārsteigts es biju, kad sievas Tamijas dzimšanas sāpes pārvērtās par satriecošu prieku, kad viņa spēja turēt mūsu dēlu un meitu manās rokās. Pēdējos gados es baidos, domājot par māšu mīlestību. Protams, ir atšķirība no mana mīlestības veida un arī pret tēva, kuru mēs, bērni, mīlestību esam pieredzējuši atšķirīgi.

Ņemot vērā mātišķās mīlestības tuvību un spēku, es nemaz nebrīnos, ka Pāvils, rakstot Vēstulē Galatiešiem, mātes stāvokli iekļauj svarīgos izteikumos par Dieva derību ar cilvēku. 4,22-26 (Luters 84) raksta sekojošo:

“Jo ir rakstīts, ka Ābrahāmam bija divi dēli, viens no kalpones, otrs no brīvas. Bet viena no kalpones bija pēc miesas dzimuša, bet no brīvās no apsolījuma. Šiem vārdiem ir dziļāka nozīme. Jo abas sievietes apzīmē divas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē verdzību, tā ir Hagara; jo Hagara nozīmē Sinaja kalnu Arābijā, un tā ir līdzība par mūsdienu Jeruzalemi, dzīvojot ar saviem bērniem verdzībā. Bet augšā esošā Jeruzaleme ir brīva; tā ir mūsu māte."

Kā tikko lasīts, Ābrahāmam bija divi dēli: tie bija Īzāks no viņa sievas Sāras un Ismaēls no viņa kalpones Hagaras. Ismaēls ir dzimis dabiski. Tomēr Īzakam bija vajadzīgs brīnums solījuma dēļ, jo viņa māte Sāra vairs nebija reproduktīvā vecumā. Tāpēc Īzāks piedzima, pateicoties Dieva iejaukšanās. Jēkabs piedzima Īzākam (viņa vārds vēlāk tika mainīts uz Izraēlu), un tā Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs kļuva par Izraēla tautas priekštečiem. Šajā brīdī ir svarīgi norādīt, ka visām priekšteču sievām bērni varēja būt tikai ar Dieva pārdabisku iejaukšanos. Izcelsmes ķēde daudzās paaudzēs ved pie Jēzus, Dieva Dēla, kurš dzimis kā cilvēks. Lūdzu, izlasiet, ko par to rakstīja TF Torrance:

Izvēlētais Dieva rīks Dieva glābšanai pasaulē ir Jēzus no Nācaretes, kurš nāca no Israēla krūtīm - tomēr viņš nebija tikai rīks, bet arī pats Dievs. Viņš nāca cilvēka formā kā kalpotājs mūsu iekšējai dabai ar savu Dziedēt ierobežojumus un viņa nepakļaušanos un triumfējošā veidā atjaunot dzīvo saziņu ar Dievu, samierinot Dievu ar cilvēci

Mēs atpazīstam Jēzu stāstā par Īzāku. Īzāks piedzima ar pārdabisku iejaukšanos, savukārt Jēzus piedzima ar pārdabisku vairošanos. Īzāks bija izraudzīts kā potenciāls upuris, tomēr Jēzus patiesībā un labprātīgi bija grēku izpirkšana, kas samierināja cilvēci ar Dievu. Ir arī paralēle starp Īzāku un mums. Mums pārdabiskā iejaukšanās Īzaka dzimšanas brīdī atbilst (pārdabiskai) atdzimšanai no Svētā Gara. Tas mūs padara par Jēzus brāļiem (Jāņa 3,3;5). Mēs vairs neesam likuma verdzības bērni, bet gan adoptēti bērni, kas uzņemti Dieva ģimenē un valstībā, un tur ir mūžīgs mantojums. Tā cerība ir droša.

Galatiešiem 4. nodaļā Pāvils salīdzina veco un jauno derību. Kā mēs lasījām, viņš saista Hagaru ar Izraēla tautu saskaņā ar veco derību Sinaja kalnā un ar Mozus bauslību, kurai netika apsolīta nekāda ģimenes piederība vai mantojums Dieva valstībā. Ar jauno derību Pāvils atsaucas atpakaļ uz sākotnējiem solījumiem (ar Ābrahāmu), ka Dievam jākļūst par Israēla Dievu un Izraēlu par viņa tautu, un caur tiem tiks svētītas visas ģimenes uz zemes. Šie solījumi piepildās Dieva žēlastības derībā. Sārai tika dots dēls, kurš dzimis kā tiešs ģimenes loceklis. Greisa dara to pašu. Ar Jēzus žēlastību cilvēki kļūst par adoptētiem bērniem, Dieva bērniem ar mūžīgu mantojumu.

Vēstulē Galatiešiem 4 Pāvils atšķir Hagaru un Sāru. Hagara saista Pāvilu ar toreizējo Jeruzalemi — pilsētu, kurā valdīja romieši un likumi. Savukārt Sāra pārstāv "Jeruzālemi, kas ir augšā", visu Dieva žēlastības bērnu māti ar mantojumu. Mantojums aptver daudz vairāk nekā jebkura pilsēta. Tā ir “debesu pilsēta” (Atklāsmes 2. Kor1,2) dzīvā Dieva” (Ebrejiem 1. Kor2,22), kas kādu dienu nonāks uz zemes. Debesu Jeruzaleme ir mūsu dzimtā pilsēta, kurā mīt mūsu patiesā pilsonība. Pāvils Jeruzālemi, kas ir augšā, sauc par brīvu; viņa ir mūsu māte (Galatiešiem 4,26). Saistīti ar Kristu caur Svēto Garu, mēs esam brīvi pilsoņi, kurus Tēvs ir pieņēmis par saviem bērniem.

Es pateicos Dievam par Sāru, Rebekku un Lea, trīs cilts mātēm Jēzus Kristus senču līnijas sākumā. Dievs izvēlējās šīs mātes, tādas kā nepilnīgas, kā arī Mariju, Jēzus māti, lai viņa dēlu sūtītu uz zemes kā cilvēku, kurš sūtīja mums Svēto Garu, lai mēs būtu mūsu tēva bērni. Mātes diena ir īpašs gadījums, lai pateiktos mūsu Žēlsirdības Dievam par mātes dāvanu. Pateiksimies viņam par mūsu pašu māti, vīramāti un sievu - par visām mātēm. Mātes stāvoklis patiesībā ir Dieva brīnišķīgās dzīvības labestības izpausme.

Pateicīgs par mātes dāvanu,

Jāzeps Tkačs

prezidents
STARPTAUTISKĀ GRACU KOMUNIKĀCIJA

Mātes dāvana