Jēzus pēdējie vārdi

Jēzus Kristus savas dzīves pēdējās stundas pavadīja pienaglots pie krusta. Šīs pasaules izsmiets un atraidīts, viņš izglābs. Vienīgais bezvainīgais cilvēks, kurš jebkad ir dzīvojis, uzņēmās mūsu vainas sekas un samaksāja ar savu dzīvību. Bībele liecina, ka Golgātā, karājoties pie krusta, Jēzus teica dažus nozīmīgus vārdus. Šie pēdējie Jēzus vārdi ir ļoti īpašs vēstījums no mūsu Glābēja, kad viņš cieta savas dzīves lielākās sāpes. Tās mums atklāj viņa dziļākās mīlestības jūtas tajos brīžos, kad viņš atdeva savu dzīvību par mūsējo.

piedošana

«Bet Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem; jo viņi nezina, ko dara! Un tie sadalīja Viņa drēbes un metīja par tām kauli” (Lūkas 23,34). Tikai Lūka pieraksta vārdus, ko Jēzus teica neilgi pēc tam, kad tie izdzina naglas caur viņa rokām un kājām. Ap viņu stāvēja karavīri, kas sieja viņa drēbes, vienkāršie cilvēki, kurus mudināja reliģiskās varas iestādes, un skatītāji, kuri nevēlējās palaist garām šo nežēlīgo uzstāšanos. Augstie priesteri kopā ar rakstu mācītājiem un vecajiem ņirgājās un sacīja: Viņš ir Israēla ķēniņš, lai viņš nokāpj no krusta. Tad ticēsim viņam.” (Mateja 27,42).

Pa kreisi un pa labi no viņa karājās divi noziedznieki, kuriem bija piespriests nāve pie krusta kopā ar viņu. Jēzus tika maldināts, arestēts, pērts un nosodīts, lai gan viņš bija absolūti nevainīgs Dievam un cilvēkiem. Tagad, karājoties pie krusta, neskatoties uz fiziskajām sāpēm un noraidījumu, Jēzus lūdza Dievu piedot tiem, kas viņam sagādāja sāpes un ciešanas.

pestīšanu

Otrs ļaundaris sacīja: «Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā valstībā! Un Jēzus viņam sacīja: "Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē." (Lūkas 2.3,42-43).

Noziedznieka glābšana pie krusta ir uzskatāms piemērs Kristus spējai glābt un Viņa gatavībai pieņemt visus, kas nāk pie Viņa, neatkarīgi no viņu situācijas.
Arī viņš iepriekš bija ņirgājies par Jēzu, bet tagad viņš laboja otru noziedznieku. Kaut kas viņā mainījās, un viņš atrada ticību, karājoties pie krusta. Mums netiek ziņots par turpmākām sarunām starp šo nožēlojošo noziedznieku un Jēzu. Varbūt viņu tik ļoti aizkustināja Jēzus ciešanu piemērs un dzirdētā lūgšana.

Visi, kas atdod savu dzīvi Jēzum, kas pieņem Jēzu kā savu Glābēju un Pestītāju, saņem ne tikai spēku stāties pretī tagadnes izaicinājumiem, bet arī mūžīgu cerību uz nākotni. Nākotne aiz nāves, mūžīgā dzīve Dieva valstībā.

Mīlestība

Taču ne visi, kas bija liecinieki Jēzus krustā sišanai, bija pret viņu naidīgi noskaņoti. Daži no viņa mācekļiem un dažas sievietes, kas bija pavadījušas viņu ceļojumos, pavadīja šīs pēdējās stundas kopā ar viņu. Viņu vidū bija arī Marija, viņa māte, kura tagad baidījās par dēlu, ko Dievs viņai brīnumainā kārtā bija devis. Šeit piepildās pravietojums, ko Simeons sniedza Marijai pēc Jēzus piedzimšanas: “Un Simeons viņu svētīja un sacīja Marijai... un arī tavā dvēselē caurdursies zobens” (Lūk. 2,34-35).

Jēzus pārliecinājās, ka par viņa māti rūpējas, un lūdza atbalstu savam uzticamajam draugam Jānim: «Tad, kad Jēzus ieraudzīja savu māti un mācekli, kuru viņš mīlēja, stāvam ar viņu, viņš sacīja savai mātei: "Sieviete, redzi, tavs dēls! Tad viņš sacīja māceklim: Lūk, šī ir tava māte! Un no tās stundas māceklis viņu paņēma (Jāņa 19,26-27). Savas dzīves grūtākajā laikā Jēzus izrādīja godu un rūpes par savu māti.

Angst

Kliedzot šādus vārdus, Jēzus pirmo reizi domāja par sevi: «Apmēram devīto stundu Jēzus skaļi iesaucās: Eli, Eli, lama asabtani? Tas nozīmē: mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani atstāji? (Mateja evaņģēlijs 27,46; Atzīmēt 15,34). Jēzus citēja 22. psalma pirmo daļu, kas pravietiski norāda uz Mesijas ciešanām un spēku izsīkumu. Dažreiz mēs aizmirstam, ka Jēzus bija vesels cilvēks. Viņš bija iemiesojies Dievs, bet pakļauts tādām fiziskām sajūtām un jūtām kā mēs. "No sestās stundas bija tumsa pār visu zemi līdz devītajai stundai" (Mateja 2.7,45).

Trīs stundas karājoties pie krusta, tumsā un sāpju nomocīts, nesot mūsu grēku nastu, viņš piepildīja Jesajas pravietojumu: “Tiešām, Viņš nesa mūsu slimības un uzņēmās mūsu sāpes. Bet mēs domājām, ka viņš ir Dieva nomocīts, nomocīts un moceklis. Bet viņš tika ievainots par mūsu noziegumiem un satriekts par mūsu grēkiem. Sods ir pār viņu, lai mums būtu miers, un ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi nomaldījāmies kā aitas, katrs lūkodamies savā virzienā. Bet Tas Kungs uzmeta Viņam mūsu grēkus (Jesajas 53,4-6). Viņa pēdējie trīs vārdi ļoti ātri sekoja viens otram.

Leiden

“Pēc tam, kad Jēzus uzzināja, ka viss jau ir paveikts, Viņš saka, lai Raksti piepildītos, man slāpst” (Jāņa 1.9,28). Nāves brīdis nāca arvien tuvāk. Jēzus izturēja un izdzīvoja karstumu, sāpes, noraidījumu un vientulību. Viņš varēja ciest un nomirt klusēdams, bet tā vietā pavisam negaidīti viņš lūdza palīdzību. Tas piepildīja arī Dāvida tūkstoš gadus seno pravietojumu: «Kauns salauž manu sirdi un padara mani slimu. Gaidu, kad kādam būs žēl, bet nav neviena, un mierinātājus, bet nevaru atrast. Viņi man dod žulti ēst un etiķi dzert pret manām slāpēm.” (6. psalms9,21-22).

"Es esmu izslāpis," Jēzus sauca pie krusta. Viņš cieta no fiziskām un garīgām slāpēm. Tas bija tāpēc, lai mūsu slāpes pēc Dieva varētu remdēt. Un šīs slāpes patiešām tiks remdētas, kad mēs nonāksim pie dzīvā ūdens avota — mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus un Viņa evaņģēlija. Viņš ir klints, no kuras Debesu Tēvs šīs dzīves tuksnesī mums brīnumaini lej ūdeni — ūdeni, kas remdē mūsu slāpes. Mums vairs nav nepieciešams slāpt pēc Dieva tuvuma, jo Dievs mums jau ir ļoti tuvu kopā ar Jēzu un paliks tuvs arī mūžībā.

Tas ir pabeigts!

"Kad Jēzus bija paņēmis etiķi, viņš sacīja: Tas ir pabeigts." (Jāņa 19,30). Esmu sasniedzis savu mērķi, esmu izturējis cīņu līdz galam un tagad esmu izcīnījis uzvaru – tas nozīmē Jēzus vārdu "Tas ir beidzies!" Grēka un nāves spēks ir salauzts. Cilvēkiem tilts ir uzcelts atpakaļ pie Dieva. Ir radīti apstākļi visu cilvēku glābšanai. Jēzus ir pabeidzis savu darbu uz zemes. Viņa sestais izteikums bija uzvaras teiciens: Jēzus pazemība izpaužas arī šajos vārdos. Viņš ir sasniedzis sava mīlestības darba beigas, jo lielākas mīlestības nav neviena cilvēka kā tas, ka viņš atdod savu dzīvību par saviem draugiem (Jāņa 1.5,13).

Jūs, kas esat pieņēmuši Kristu ticībā kā savu "visu visā", sakiet tai katru dienu, ka tas ir pabeigts! Ejiet un pastāstiet tiem, kas sevi spīdzina, jo domā, ka var iepriecināt Dievu ar saviem paklausības un mirstības centieniem. Visas ciešanas, ko pieprasa Dievs, Kristus jau ir izcietis. Visas miesas sāpes, ko bauslība prasīja Viņa apmierināšanai, Kristus jau sen ir izturējis.

padoties

“Jēzus sauca: Tēvs, es nododu savu garu Tavās rokās! Un, to sacījis, viņš gāja bojā.” (Lūkas 2. Kor3,46). Tas ir Jēzus pēdējais vārds pirms viņa nāves un augšāmcelšanās. Tēvs uzklausīja viņa lūgšanu un paņēma Jēzus garu un dzīvību savās rokās. Viņš apstiprināja savu nāvi kā glābšanu daudziem un tādējādi neļāva nāvei teikt pēdējo vārdu.

Pie krusta Jēzus panāca, ka nāve vairs neved uz atšķirtību no Dieva, bet ir vārti uz neierobežotu, ciešu kopību ar Dievu. Viņš nesa mūsu grēku un pārvarēja tā sekas. Tie, kas paļaujas uz viņu, piedzīvos, ka tilts uz Dievu, attiecības ar viņu ilgst pat nāvē un pēc tam. Ikviens, kurš uzticas Jēzum, atdod Viņam savu sirdi un paļaujas uz to, ko Viņš mūsu labā darīja pie krusta, ir un paliek Dieva rokās.

autors Džozefs Tkačs