Kārdināts mūsu dēļ

Svētie Raksti mums saka, ka mūsu Augstais priesteris Jēzus tika "tāpat kā mēs kārdināts visās lietās, tomēr bez grēka" (Ebrejiem 4,15). Šī nozīmīgā patiesība ir atspoguļota vēsturiskajā kristīgajā doktrīnā, saskaņā ar kuru Jēzus ar savu iemiesojumu it kā uzņēmās vietnieka funkciju.

Latīņu vārds vicarius nozīmē "darboties kā kādam pārstāvim vai gubernatoram". Ar savu iemiesošanos mūžīgais Dieva Dēls kļuva par cilvēku, vienlaikus saglabājot savu dievišķumu. Kalvins šajā kontekstā runāja par "brīnumaino apmaiņu". TF Torrance lietoja terminu aizstāšana: “Savā iemiesojumā Dieva Dēls pazemojās un ieņēma mūsu vietu un novietojās starp mums un Dievu Tēvu, uzņemoties uz sevi visu mūsu kaunu un nosodījumu — un nevis trešo personu, bet kā tādu, kas ir pats Dievs” (Atonement, 151. lpp.). Vienā no savām grāmatām mūsu draugs Kriss Ketlers atsaucas uz "spēcīgo mijiedarbību starp Kristu un mūsu cilvēci mūsu eksistences līmenī, ontoloģiskā līmenī", ko es paskaidrošu tālāk.

Ar savu aizvietojošo cilvēcību Jēzus iestājas par visu cilvēci. Viņš ir otrais Ādams, daudz pārāks par pirmo. Pārstāvot mūs, Jēzus tika kristīts mūsu vietā – bezgrēcīgie grēcīgās cilvēces vietā. Tādējādi mūsu kristības ir līdzdalība viņa kristībās. Jēzus mūsu labā tika sists krustā un nomira par mums, lai mēs dzīvotu (Rom 6,4). Tad nāca viņa augšāmcelšanās no kapa, dāvājot mums dzīvību kopā ar sevi (Efeziešiem 2,4-5). Tam sekoja viņa debesbraukšana, dodot mums vietu viņa pusē tur esošajā valstībā (Efeziešiem 2,6; Cīrihes Bībele). Visu, ko Jēzus darīja, Viņš darīja mūsu labā, mūsu labā. Un tas ietver viņa kārdinājumu mūsu vārdā.

Man šķiet iepriecinoši zināt, ka mūsu Kungs ir saskāries ar tādiem pašiem kārdinājumiem kā es, un pretojās viņiem, nevis man, mana vārdā. Saskaršanās ar mūsu kārdinājumiem un pretošanās tiem bija viens no iemesliem, kāpēc Jēzus pēc kristībām devās tuksnesī. Pat ja ienaidnieks viņu tur stūrēja, viņš palika nelokāms. Viņš ir mans pārspēks - pārstāvis, nevis mans. Saprotot to, rodas atšķirīga pasaule!
Nesen rakstīju par krīzi, kuru daudzi pārdzīvo savas identitātes ziņā. To darot, es izpētīju trīs nederīgus veidus, kā cilvēki parasti identificējas: vajadzēja pretoties. Savā cilvēka pārstāvības funkcijā viņš satikās un pretojās viņai mūsu vietā. "Mūsu dēļ un mūsu vietā Jēzus dzīvoja šo vietnieku dzīvi, pilnīgā paļāvībā uz Dievu un Viņa žēlastību un labestību" (Inkarnācija, 125. lpp.). Viņš to darīja mūsu labā, būdams skaidrā pārliecībā par to, kas viņš ir: Dieva dēls un cilvēka dēls.

Lai pretotos kārdinājumam mūsu dzīvē, ir svarīgi zināt, kas mēs patiesībā esam. Kā grēcinieki, kas izglābti no žēlastības, mums ir jauna identitāte: mēs esam Jēzus mīļotie brāļi un māsas, Dieva mīļie bērni. Tā nav identitāte, kuru esam pelnījuši, un noteikti ne tāda, kādu citi mums var dot. Nē, to mums deva Dievs caur sava Dēla iemiesojumu. Viss, kas nepieciešams, ir uzticēšanās viņam, kas viņš mums tiešām ir, lai pateiktos viņam par šo jauno identitāti.

Mēs smelamies spēku no zināšanām, ka Jēzus zināja, kā tikt galā ar sātana smalko, bet spēcīgo vilinājumu, kas saistīti ar mūsu patiesās identitātes dabu un avotu. Dzīves pavadīts Kristū, šīs identitātes noteiktībā mēs atzīstam, ka tas, kas mūs agrāk kārdināja un lika mums grēkot, kļūst arvien vājāks. Pieņemot savu patieso identitāti un ļaujot tai piepildīties mūsu dzīvē, mēs iegūstam spēku, jo mēs zinām, ka tā ir raksturīga mūsu attiecībām ar trīsvienīgo Dievu, kurš ir uzticīgs un mīlestības pilns pret mums, saviem bērniem.

Tomēr, ja neesam pārliecināti par savu patieso identitāti, ļoti iespējams, ka kārdinājums mūs atgrūdīs. Tad mēs varam šaubīties par savu kristietību vai Dieva beznosacījumu mīlestību pret mums. Mēs varam domāt, ka pats fakts, ka esam kārdināti, ir līdzvērtīgs tam, ka Dievs pakāpeniski novēršas no mums. Zināšanas par mūsu patieso identitāti kā Dieva patiesi mīļajiem bērniem ir dāsna dāvana. Mēs varam justies droši, pateicoties apziņai, ka Jēzus ar savu vietnieku iemiesošanos mūsu vietā - mūsu vietā - izturēja visus kārdinājumus. Zinot to, ja mēs grēkojam (kas ir neizbēgami), mēs varam pēkšņi atkal pacelties, veikt nepieciešamos labojumus un paļauties, ka Dievs mūs virzīs uz priekšu. Jā, kad mēs izsūdzam savus grēkus un mums ir vajadzīga Dieva piedošana, tā ir zīme, ka Dievs turpina bez ierunām un uzticīgi stāvēt mums blakus. Ja tas tā nebūtu un ja viņš patiešām būtu mūs pievīlis, mēs nekad pēc savas brīvas gribas vairs negrieztos pie viņa, lai pieņemtu viņa dāsno žēlastību un tādējādi piedzīvotu atjaunošanos, pateicoties viņa pieņemšanai, ko mēs satiekam ar atplestām rokām. Pievērsīsim savu skatienu Jēzum, kurš, tāpat kā mēs, tika visādi kārdināts, nepadodoties grēkam. Paļausimies uz viņa žēlastību, mīlestību un spēku. Un slavēsim Dievu, jo Jēzus Kristus uzvarēja mūsu labā savā vietnieka iemiesojumā.

Savas žēlastības un patiesības nēsāts

Jāzeps Tkačs
Starptautiskās GRACE COMMUNION priekšsēdētājs

Kārdināts mūsu dēļ