Lācars iznāk!

Vai jūs zināt stāstu par Jēzu, kurš uzmodināja Lācaru no miroņiem? Tas bija milzīgs brīnums, kas mums parāda, ka Jēzum ir spēks arī mūs uzmodināt no miroņiem. Bet stāstam ir daudz vairāk, un Johanness stāsta dažas detaļas, kurām mūsdienās ir dziļāka nozīme.

Ievērojiet, kā Jānis stāsta šo stāstu. Lācars nebija nepazīstams Jūdejas iedzīvotājs – viņš bija Martas un Marijas brālis, Marija, kura tik ļoti mīlēja Jēzu, ka viņa uzlēja viņam uz kājām dārgu svaidāmo eļļu. Māsas aicināja Jēzu: "Kungs, redzi, tas, kuru tu mīli, ir slims" (no Jāņa 11,1-3). Man tas izklausās pēc palīdzības sauciena, bet Jēzus nenāca.

Vai jums dažreiz liekas, ka Dievs aizkavē savu atbildi? Protams, Marijai un Martai tā šķita, bet kavēšanās nenozīmē, ka Jēzum viņi nepatika, bet drīzāk, ka viņam bija iecerēts cits plāns, jo viņš varēja redzēt kaut ko tādu, ko viņi neredzēja. Kā izrādījās, līdz brīdim, kad vēstneši sasniedza Jēzu, Lācars jau bija miris.Jēzus teica, ka šī slimība nebeigsies ar nāvi. Vai viņš kļūdījās? Nē, jo Jēzus skatījās tālāk par nāvi un šajā gadījumā zināja, ka ar nāvi stāsts nebeigsies, viņš zināja, ka tā mērķis ir pagodināt Dievu un viņa Dēlu (4.p.). Tomēr viņš lika saviem mācekļiem domāt, ka Lācars nemirs. Arī šeit mums ir mācība, jo mēs ne vienmēr saprotam, ko Jēzus patiesībā nozīmē.

Pēc divām dienām Jēzus pārsteidza savus mācekļus, iesakot viņiem atgriezties Jūdejā. Viņi nesaprata, kāpēc Jēzus gribēja atgriezties bīstamajā zonā, tāpēc Jēzus atbildēja ar mīklainu komentāru par staigāšanu gaismā un tumsas atnākšanu. Tad viņš tiem sacīja: "Mūsu draugs Lācars guļ, bet es viņu pamodināšu" (11.p.).

Šķiet, ka mācekļi ir pieraduši pie dažu Jēzus piezīmju noslēpumainā rakstura un atrada apvedceļu, lai iegūtu vairāk informācijas. Viņi norādīja, ka burtiskajai nozīmei nav jēgas. Ja viņš guļ, viņš pamodīsies pats, tad kāpēc mums ir jāriskē ar savu dzīvību, dodoties tur?

Jēzus paziņoja: "Lācars ir miris," un tālāk: "Es priecājos, ka manis nebija." Kāpēc? "Lai jūs ticētu". Jēzus darītu vēl pārsteidzošāku brīnumu nekā tad, ja viņš būtu tikai novērsis slima cilvēka nāvi. Brīnums nebija tikai Lācara atdzīvināšana — tas bija tas, ka Jēzus zināja par to, kas notiek aptuveni 30 jūdžu attālumā no viņiem un kas ar viņu notiks tuvākajā nākotnē.

Viņam bija gaisma, ko viņi neredzēja - un šī gaisma viņam atklāja paša nāvi un augšāmcelšanos Jūdejā. Viņš pilnīgi kontrolēja notikumus. Viņš būtu varējis novērst sagūstīšanu, ja viņš to vēlētos; viņš būtu varējis pārtraukt tiesas procesu vienā vārdā, bet viņš to nedarīja. Viņš nolēma darīt to, par ko nāca uz zemes.

Cilvēks, kurš atdeva dzīvību mirušajiem, bija gatavs atdot savu dzīvību cilvēkiem, jo ​​viņam bija vara pār nāvi, pat pār viņa paša nāvi. Viņš ieradās uz šīs zemes kā mirstīgs cilvēks, lai varētu nomirt, un tas, kas pēc virspusēja novērojuma izskatījās kā traģēdija, patiesībā bija noticis ar mūsu pestīšanu. Es nevēlos apgalvot, ka katru notikušo traģēdiju patiesībā plāno Dievs vai tā ir laba, taču es uzskatu, ka Dievs spēj izvadīt labu no sliktām lietām un viņš redz realitāti, kuru mēs neredzam.

Viņš skatās ne tikai uz nāvi, bet arī šodien kontrolē notikumus, taču tas mums bieži ir tik neredzams kā mācekļiem. Mēs vienkārši neredzam lielo ainu un dažreiz paklupjam tumsā. Mums vajadzētu uzticēties Dievam darīt lietas tā, kā viņš domā vislabāk.

Jēzus un viņa mācekļi devās uz Betāniju un uzzināja, ka Lācars kapā atrodas četras dienas. Bēru runas tika noturētas, un bēres jau sen bija beigušās – un beidzot nāca klāt ārsts! Marta, iespējams, ar nelielu izmisumu un aizvainojumu teica: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris" (21. pants). Mēs jums piezvanījām pirms dažām dienām, un, ja jūs toreiz būtu atnācis, Lācars joprojām būtu dzīvs.

Es arī būtu vīlies — vai, pareizāk sakot, satraukts, dusmīgs, histērisks, izmisis — vai ne? Kāpēc Jēzus ļāva viņas brālim mirt? Jā kāpēc? Mēs šodien bieži uzdodam vienu un to pašu jautājumu – kāpēc Dievs ļāva nomirt manam mīļotajam? Kāpēc viņš pieļāva to vai citu katastrofu? Kad atbildes nav, mēs dusmīgi novēršamies no Dieva. Taču Marija un Marta, lai arī bija vīlušās, sāpinātas un nedaudz dusmīgas, tomēr nenovērsās. Martai bija cerības zibsnis – viņa ieraudzīja nedaudz gaismas: “Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos” (22. pants). Varbūt viņa domāja, ka būtu pārāk drosmīgi lūgt augšāmcelšanos, bet viņa dod mājienu. "Lācars atkal dzīvos," sacīja Jēzus, un Marta atbildēja: "Es zinu, ka viņš augšāmcelsies no miroņiem" (bet es cerēju nedaudz ātrāk). Jēzus teica: "Tas ir labi, bet vai jūs zinājāt, ka Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība? Ja tu man tici, tu nekad nemirsi. Vai jūs domājat, ka?"

Pēc tam Marta vienā no izcilākajiem ticības apliecinājumiem visā Bībelē teica: "Jā, es tam ticu. Tu esi Dieva Dēls" (27. pants).

Dzīvību un augšāmcelšanos var atrast tikai Kristū – bet vai mēs varam ticēt tam, ko Jēzus teica šodien? Vai mēs tiešām ticam, ka "kas dzīvo un tic Man, tas nekad nemirs?" Es vēlos, lai mēs visi to saprastu labāk, bet es noteikti zinu, ka augšāmcelšanās laikā būs jauna dzīve, kas nekad nebeigsies.

Šajā laikmetā mēs visi mirstam, tāpat kā Lācars un Jēzus, bet Jēzus mūs uzmodinās. Mēs mirstam, bet tas mums vēl nav stāsta beigas, tāpat kā Lācara stāsta beigas. Marta gāja pēc Marijas, un Marija raudāja pie Jēzus. Jēzus arī raudāja. Kāpēc viņš raudāja, ja jau zināja, ka Lācars atkal dzīvos? Kāpēc Jānis to uzrakstīja, kad Jānis zināja, ka prieks ir "tieši aiz stūra"? Es nezinu - es ne vienmēr zinu, kāpēc es raudu, pat laimīgos gadījumos.

Bet es domāju, ka paziņojums ir tāds, ka bērēs ir pareizi raudāt, kaut arī mēs zinām, ka šī persona tiks pacelta uz nemirstīgu dzīvi. Jēzus apsolīja, ka mēs nekad nemirsim, un tomēr nāve joprojām pastāv.

Nāve joprojām ir ienaidnieks. Viņš joprojām ir kaut kas šajā pasaulē, kas nav tas, kas tas būs mūžībā. Dažreiz mēs piedzīvojam dziļas skumjas, pat ja Jēzus mūs mīl. Kad mēs raudām, Jēzus raud ar mums. Viņš var redzēt mūsu skumjas šajā laikmetā, tāpat kā redz nākotnes priekus.

"Noņemiet akmeni," sacīja Jēzus, un Marija viņam atbildēja: "Būs smirdīgs, jo viņš jau četras dienas ir miris."

Vai jūsu dzīvē ir kaut kas tāds, kas smird, ko jūs nevēlaties, lai Jēzus atmasko "aizritinot akmeni?"

Ikviena dzīvē ir kaut kas tāds, ko mēs labprātāk slēpjam. Dažreiz Jēzum ir citi plāni, jo viņš zina lietas, ko mēs nezinām, un mēs varam viņam vienkārši uzticēties. Viņi noripināja akmeni, un Jēzus lūdza un sauca: "Lācar, nāc ārā!" "Un mirušie iznāca," Jānis mums stāsta, bet viņš vairs nebija miris. Viņš bija saistīts kā miris ar vantīm, bet viņš gāja kājām. Jēzus sacīja: "Atsaistiet viņu un atlaidiet viņu" (43.-44. pants).

Jēzus aicinājums attiecas arī uz garīgi mirušajiem šodien, un daži no viņiem dzird viņa balsi un iznāk no viņu kapiem. Viņi nāk ārā no savtīgas domāšanas, kas noveda pie nāves. Kas jums vajadzīgs Lai atbrīvotos no vecajiem domāšanas veidiem, kas mums ir tik vienkārši, jums ir nepieciešams kāds, kurš palīdzēs jums nolaist apvalkus. Tas ir viens no draudzes uzdevumiem. Mēs palīdzam cilvēkiem norakt akmeni, pat ja ir smaka, un mēs palīdzam cilvēkiem, kuri reaģē uz Jēzus aicinājumu.

Vai tu ņem vērā Jēzus aicinājumu nākt pie viņa? Ir pienācis laiks iznākt no sava "kapa". Varbūt jūs zināt kādu, kuru Jēzus aicina? Ir pienācis laiks palīdzēt viņam novelt akmeni. Par to ir vērts padomāt.

autors Džozefs Tkačs