Audio
Kristus pacelšanās un atgriešanās
Apustuļu darbos 1,9 Mums saka: “Un, kad viņš to bija teicis, viņš bija redzami pacelts, un mākonis viņu norāva no viņu acīm.” Man rodas vienkāršs jautājums: kāpēc?
Kāpēc Jēzus šādā veidā pacēlās debesīs?
Bevor wir aber auf diese Frage zurückkommen, wollen wir uns den folgenden drei Versen zuwenden: Und während sie dem entschwindenden Heiland noch nachschauten, tauchten neben ihnen zwei weiss gekleidete Männer auf: „Ihr Männer von Galiläa“, sagten sie, „was steht ihr da und seht zum Himmel? Dieser Jesus, der von euch weg gen Himmel aufgenommen wurde, wird so wiederkommen, wie ihr ihn habt gen Himmel fahren sehen. Dann kehrten sie nach Jerusalem zurück von dem Berg, der heisst Ölberg und liegt nahe bei Jerusalem, einen Sabbatweg entfernt“ (Apostelgeschichte 1,10-12).
Šajā fragmentā ir divi pamata punkti - Jēzus aizbēg uz debesīm un viņš nāks atkal. Abiem punktiem ir liela nozīme kristīgajā ticībā, un abi ir arī apustuļu ticības apliecības daļa. Pirmkārt, Jēzus pacēlās debesīs. Šajā kontekstā mēs parasti runājam par Kristus debesīm - svētkiem, kas tiek svinēti katru ceturtdienu 40 dienas pēc Lieldienām.
Šis fragments arī norāda, ka Jēzus atgriezīsies - viņš atgriezīsies tādā pašā veidā, kā augšāmcēlies debesīs. Manuprāt, šis pēdējais punkts norāda uz iemeslu, kāpēc Jēzus visiem redzami devās debesīs - šādā veidā tika uzsvērts, ka viņš arī redzami atgriezīsies visiem.
Viņam būtu bijis viegli vienkārši paziņot saviem mācekļiem, ka viņš kādu dienu atgriezīsies pie tēva un atgriezīsies uz zemes - tad viņš vienkārši būtu pazudis, tāpat kā citas reizes, bet šoreiz vairs netiktu redzēts , Es nezinu nevienu citu teoloģisku iemeslu tā redzamajam peldošajam pret debesīm. Viņš gribēja nosūtīt ziņu saviem mācekļiem un caur viņiem mums vēlējās nodot noteiktu vēstījumu.
Jūtami pazūdot visiem, Jēzus lika saprast, ka viņš neiet prom no zemes vienatnē, bet sēdēs debesīs sava Tēva labajā pusē, lai iestātos par mums kā mūžīgais augstais priesteris. Kā izteicies viens autors, Jēzus ir “mūsu cilvēks debesīs”. Mums Debesu valstībā ir kāds, kurš saprot, kas mēs esam, kurš zina mūsu vājās vietas un vajadzības, jo viņš pats ir cilvēks. Pat debesīs viņš joprojām ir cilvēks un Dievs, kā tas bija.
Pat pēc viņa pacelšanās Raksti viņu sauc par cilvēku. Kad Pāvils sludināja atēniešiem Areopagusā, viņš teica, ka Dievs pasauli vērtēs caur cilvēku, kuru viņš bija izvēlējies, un šī persona bija Jēzus Kristus. Un, rakstot Timotejam, viņš runāja ar viņu par cilvēku Kristu Jēzu. Viņš joprojām ir cilvēks un tāds kā fizisks. Viņš ir fiziski augšāmcēlies no mirušajiem un uzkāpis debesīs. Kas mūs ved pie jautājuma par to, kur tieši šī iestāde atrodas tagad? Kā visuresošais Dievs, uz kuru neattiecas telpiskās vai materiālās robežas, vienlaikus var fiziski pastāvēt noteiktā vietā?
Vai Jēzus ķermenis kaut kur peld kosmosā? Es nezinu. Es arī nezinu, kā Jēzus varēja staigāt pa slēgtām durvīm vai celties pretī gravitācijas likumam. Acīmredzot fiziskie likumi neattiecas uz Jēzu Kristu. Lai gan tas joprojām pastāv ķermenī, tas nav pakļauts ierobežojumiem, kas ir kopīgi fiziskajam ķermenim. Tas joprojām neatbild uz jautājumu par Kristus Miesas vietējo eksistenci, bet tai nevajadzētu būt mūsu lielākajām bažām, vai ne?
Mums jāzina, ka Jēzus atrodas debesīs, bet ne tur, kur tieši. Mums ir daudz svarīgāk zināt par Kristus garīgo ķermeni, kā Jēzus šobrīd darbojas uz zemes baznīcas kopienā. Un viņš to dara caur Svēto Garu.
Ar savu fizisko augšāmcelšanos Jēzus deva redzamu zīmi, ka viņš turpinās eksistēt gan kā cilvēks, gan kā dievs. Ar to mēs esam pārliecināti, ka kā augstais priesteris viņš saprot mūsu vājās vietas, kā teikts vēstulē ebrejiem. Ar visiem redzamo Debesbraukšanu kļūst skaidrs: Jēzus vienkārši nepazuda - drīzāk kā mūsu augstais priesteris, aizstāvis un vidutājs, viņš tikai turpina savu garīgo darbu citādāk.
Vēl viens iemesls
Es redzu vēl vienu iemeslu, kāpēc Jēzus uzkāpa debesīs fiziski un visiem to redzot. Ar Jāni 16,7 ir teikts, ka Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Jums ir labi, ka es aizeju. Jo, ja es neiešu, Mierinātājs pie tevis nenāks. Bet, ja es aiziešu, es viņu nosūtīšu pie jums."
Es neesmu pārliecināts, kāpēc, bet acīmredzot Jēzus Debesbraukšanai bija jānotiek pirms Vasarsvētkiem. Kad mācekļi redzēja Jēzu paceļamies debesīs, viņi bija pārliecināti, ka nāks apsolītais Svētais Gars.
Tāpēc nebija skumju, vismaz Apustuļu darbos nekas tāds nav minēts. Cilvēku neuztrauca tas, ka vecās labās dienas, kas pavadītas kopā ar ķermeni klātesošo Jēzu, bija pagātne. Arī pagājušais laiks kopā netika idealizēts. Drīzāk kāds laimīgi raudzījās nākotnē, kas solīja ienest vēl svarīgākas lietas, kā Jēzus bija solījis.
Verfolgen wir die Apostelgeschichte weiter, so lesen wir von einem aufgeregten Treiben unter den 120 Glaubensbrüdern. Sie waren zusammengekommen, um zu beten und die vor ihnen liegende Arbeit zu planen. Sie wussten, dass sie einen Auftrag zu erfüllen hatten, und deshalb wählten sie einen Apostel, der an Judas’ Stelle treten sollte. Ihnen war bekannt, dass sie stellvertretend für das neue Israel, dessen Grund Gott legte, 12 Apostel sein mussten. Sie hatten sich zu einer gemeinsamen Besprechung getroffen; denn es lag ja durchaus einiges zu entscheiden vor.
Jēzus viņiem jau bija norādījis kā lieciniekus doties pa visu pasauli. Viņiem viss, kas viņiem bija jādara, kā Jēzus bija viņiem pavēlējis, bija jāgaida Jeruzālemē garīgā spēka piešķiršana un apsolītā mierinājuma saņemšana.
Tādējādi Jēzus Debesbraukšana bija kā dramatisks bungu ritējums, spriedzes brīdis, gaidot sākotnējo dzirksteli, ka apustuļiem vajadzētu katapultēties arvien svarīgākajās sfērās, kurās viņi kalpo ticībai. Kā Jēzus viņiem bija apsolījis, saskaņā ar Svēto Garu viņiem būtu jādara vēl svarīgākas lietas nekā pats Kungs, un Jēzus augšāmcelšanās, kas redzama visiem, patiešām apsolīja, ka notiks svarīgākas lietas.
Jēzus nosauca Svēto Garu par "citu Mierinātāju" (Jāņa 14,16); im Griechischen gibt es nun zwei unterschiedliche Begriffe für „andern“. Der eine bezeichnet etwas Ähnliches, der andere etwas Unterschiedliches; Jesus meinte offenkundig etwas Ähnliches. Der Heilige Geist ist Jesus ähnlich. Er repräsentiert eine persönliche Präsenz Gottes, nicht allein eine übernatürliche Macht. Der Heilige Geist lebt, lehrt und spricht; er trifft Entscheidungen. Er ist eine Person, eine göttliche Person, und als solche Teil des einen Gottes.
Svētais Gars ir tik līdzīgs Jēzum, ka mēs varam arī teikt, ka Jēzus dzīvo mūsos, dzīvo draudzes kopienā. Jēzus teica, ka viņš nāks un paliks pie ticīgajiem - viņiem raksturīgajiem - un viņš to dara Svētā Gara veidā. Tā Jēzus aizgāja, bet neatstāja mūs pie sevis un atgriežas pie mums caur raksturīgo Svēto Garu.
Bet viņš arī atgriezīsies ķermeniski un visiem pamanāms, un es uzskatu, ka tas bija galvenais iemesls viņa pacelšanai tādā pašā formā. Mums nevajadzētu domāt, ka Jēzus jau atrodas šeit uz zemes Svētā Gara formā un tāpēc jau ir atgriezies, tā ka nekas cits nav gaidāms ārpus tā, kas mums jau ir.
Nē, Jēzus skaidri norāda, ka viņa atgriešanās nav kaut kas slepens, neredzams. Tas būs tik skaidrs, cik dienasgaisma, tikpat skaidra kā saules uzlēkšana. Tas būs redzams visiem, tāpat kā viņa Debesbraukšana visiem bija redzama Olīvu kalnā gandrīz pirms 2000 gadiem.
Tas dod mums cerību, ka mēs varam sagaidīt vairāk nekā to, kas mums ir tagad. Pašlaik mēs redzam daudz vājumu. Mēs apzināmies savas, savas draudzes un visas kristietības vājās puses. Mūs noteikti saista cerība, ka lietas mainīsies uz labo pusi, un Kristus mums apliecina, ka viņš patiešām iejauksies dramatiskā veidā, lai dotu Dieva valstībai vēl nepieredzētu apmēru.
Viņš neatstās lietas tādas, kādas tās ir. Viņš atgriezīsies tieši tāpat, kā mācekļi redzēja viņu pazūdam debesīs - miesīgu un visiem redzamu. Tajā ietilpst pat viena detaļa, kurai es pat nepievērstu tik lielu nozīmi: mākoņi. Bībelē ir apsolīts, ka Jēzus, tikko viņš uzkāpa debesīs no mākoņa, atgriezīsies mākoņu nests. Es nezinu, kāda viņos ir dziļāka nozīme - tie simbolizē eņģeļus, kas parādās kopā ar Kristu, bet viņi būs redzami arī sākotnējā formā. Šis punkts noteikti nav tik svarīgs.
No otras puses, galvenā nozīme ir paša Kristus atgriešanās brīdim, ko pavadīs gaismas uzplaiksnījumi, kurlojošie trokšņi un saules un mēness fenomenālās parādības, un visi to varēs redzēt. Tas būs neapšaubāmi. Neviens nevarēs pateikt, ka tas notika šajā un tajā vietā. Kad Kristus atgriezīsies, šis notikums būs jūtams visur, un neviens to neapšaubīs.
Un, kad runa ir par to, mēs, tāpat kā Pāvils, darīsim 1. Vēstule tesaloniķiešiem, sagrābtajiem no pasaules, lai satiktu Kristu gaisā. Šajā kontekstā tiek runāts par sagrābšanu, un tā nenotiks slepeni, bet gan publiski, visiem redzama; visi redzēs Kristus atgriežamies uz zemes. Un tāpēc mēs esam līdzdalīgi Jēzus uzkāpšanā debesīs, kā arī krustā sišanā, apbedīšanā un augšāmcelšanā. Arī mēs pacelsimies debesīs, lai satiktu to Kungu, kurš atgriežas, un tad arī mēs atgriezīsimies uz zemes.
Vai tas kaut ko ietekmē?
Tomēr mēs nezinām, kad tas viss notiks. Vai tas kaut ko maina mūsu dzīvesveidā? Tā tam vajadzētu būt. iekš 1. Korintieši un im 1. Praktiskus skaidrojumus par to atrodam Jāņa vēstulē. Tas ir rakstīts 1. Džons 3,2-3: “Mīļie, mēs jau esam Dieva bērni; bet vēl nav atklāts, kas mēs būsim. Bet mēs zinām, ka tad, kad tas tiks atklāts, mēs būsim līdzīgi; jo mēs viņu redzēsim tādu, kāds viņš ir. Un katrs, kam ir tāda cerība uz Viņu, šķīsta sevi tāpat kā viņš ir šķīsts."
Tad Jānis skaidro, ka ticīgie paklausa Dievam; mēs nevēlamies dzīvot grēcīgu dzīvi. Mūsu ticībai, ka Jēzus atgriezīsies un ka mēs būsim līdzīgi viņam, ir praktiska nozīme. Tas liek mums mēģināt atstāt grēkus. Tas savukārt nenozīmē, ka mūsu centieni mūs glābs vai mūsu nepareizā rīcība mūs pazudinās; drīzāk tas nozīmē, ka mēs tiecamies negrēkot.
Otrs Bībeles skaidrojums tam ir atrodams 1. Korintiešiem 15. nodaļa augšāmcelšanās nodaļas beigās. Pēc sava izklāsta par Kristus atgriešanos un mūsu augšāmcelšanos nemirstībā, Pāvils 58. pantā saka: “Tāpēc, mani dārgie brāļi, esiet stingri, nelokāmi un vienmēr vairojieties Tā Kunga darbā, zinot, ka jūsu darbs nav veltīgs, Kungā."
Tātad mums priekšā ir tāds darbs kā pirms pirmajiem mācekļiem. Kārtība, ko Jēzus viņiem toreiz deva, attiecas arī uz mums. Mums ir evaņģēlijs, vēstījums sludināšanai; un mums ir dots Svētā Gara spēks izpildīt šo mandātu. Tātad mums priekšā ir darbs. Mums nav jāgaida dusmīgi skatoties uz Jēzus atgriešanos. Tāpat mums arī Rakstos nav jāmeklē norādes par to, kad tas notiks, jo Bībelē mums skaidri teikts, ka mums nav jāzina. Tā vietā mums ir solījums, ka viņš atgriezīsies, un ar to mums vajadzētu pietikt. Mums priekšā ir darbs, un mums jādara viss iespējamais, lai izdarītu Tā Kunga darbu, jo mēs zinām, ka šis darbs nav veltīgs.
autors Maikls Morisons
