Cerības iemesls

Vecā Derība ir stāsts par sarūgtinātu cerību. Tas sākas ar atklāsmi, ka cilvēki ir radīti pēc Dieva līdzības. Taču nepagāja ilgs laiks, kad cilvēki grēkoja un tika padzīti no paradīzes. Bet līdz ar sprieduma vārdu nāca apsolījuma vārds - Dievs teica Sātanam, ka kāds no Ievas pēcnācējiem saspiedīs viņa galvu (1. Mose 3,15). Atnāktu atbrīvotājs.

Eva droši vien cerēja, ka risinājums būs viņas pirmais bērns. Bet tas bija Kains – un viņš bija daļa no problēmas. Grēks turpināja valdīt un kļuva vēl ļaunāks. Noasa laikā bija daļējs risinājums, bet grēka valdīšana turpinājās. Cilvēce turpināja cīnīties, cerot uz kaut ko labāku, bet nespējot to sasniegt. Ābrahāmam tika doti daži nozīmīgi solījumi. Bet viņš nomira, pirms bija saņēmis visus solījumus. Viņam bija bērns, bet nebija zemes, un viņš vēl nebija par svētību visām tautām. Bet solījums palika. To uzdāvināja arī Īzākam, pēc tam Jēkabam. Jēkabs un viņa ģimene pārcēlās uz Ēģipti un kļuva par lielu tautu, taču viņi tika paverdzināti. Bet Dievs palika uzticīgs savam solījumam. Dievs viņus izveda no Ēģiptes ar iespaidīgiem brīnumiem.

Bet Izraēlas tauta tālu neatļāva solījumu. Brīnumi nepalīdzēja. Likums nepalīdzēja. Viņi turpināja grēkot, turpināja šaubīties un 40 gadus turpināja pārgājienu tuksnesī. Bet Dievs palika uzticīgs saviem solījumiem, viņš atveda tos uz apsolīto Kānaāna zemi un atdeva viņiem šo zemi daudzu brīnumu dēļ.

Bet tas neatrisināja viņu problēmas. Viņi joprojām bija tie paši grēcīgie cilvēki, un Tiesnešu grāmata mums stāsta par dažiem vissliktākajiem grēkiem. Dievs beidzot lika ziemeļu ciltis gūstā caur Asīriju. Varētu domāt, ka ebrejiem tas būtu nožēlojis grēkus, bet tas tā nebija. Tauta atkal un atkal cieta neveiksmi un ļāva viņus sagūstīt.

Kur bija solījums tagad? Cilvēki bija atpakaļ vietā, kur Ābrahams bija sācis. Kur bija solījums? Solījums bija Dievā, kurš nevar melot. Viņš piepildīs solījumu, lai arī cik slikti cilvēki cieta neveiksmes.

Cerību mirdzums

Dievs sāka pēc iespējas mazākā veidā – kā embrijs jaunavā. Lūk, es jums došu zīmi, viņš bija sacījis caur Jesaju. Jaunava ieņemtu un dzemdētu bērnu, un viņai tiktu dots vārds Imanuēls, kas nozīmē "Dievs ar mums". Bet vispirms viņu sauca par Jēzu (Yeshua), kas nozīmē "Dievs mūs izglābs".

Dievs sāka pildīt savu solījumu caur bērnu, kas dzimis ārlaulībā. Tam bija pievienota sociāla stigma — pat 30 gadus vēlāk ebreju vadītāji izteica nievājošus piezīmes par Jēzus izcelsmi. 8,41). Kurš gan ticēs Marijas stāstam par eņģeļiem un pārdabisku ieņemšanu?

Dievs sāka piepildīt Savu ļaužu cerības tādos veidos, ko tie neapzinājās. Neviens nebūtu uzminējis, ka šis "ārlaulības" mazulis būs atbilde uz tautas cerībām. Mazulis neko nevar darīt, neviens nevar mācīt, neviens nevar palīdzēt, neviens nevar glābt. Bet bērnam ir potenciāls.

Eņģeļi un gani ziņoja, ka Betlēmē ir dzimis Pestītājs (Lūk 2,11). Viņš bija glābējs, glābējs, bet tajā laikā viņš nevienu neglāba. Viņš pat bija jāglābj pats. Ģimenei bija jābēg, lai glābtu bērnu no jūdu karaļa Hēroda.

Bet Dievs šo bezpalīdzīgo bērniņu sauca par glābēju. Viņš zināja, ko darīs šis bērniņš. Visas Izraēlas cerības gulstas uz šo mazuli. Šeit bija gaisma pagāniem; šeit bija svētība visām tautām; šeit bija Dāvida dēls, kurš valdīs visā pasaulē; šeit bija Ievas bērns, kurš iznīcinās visas cilvēces ienaidnieku. Bet viņš bija tikai bērniņš, dzimis stallī, viņa dzīvībai bija briesmas. Bet viss mainījās līdz ar viņa dzimšanu.

Kad Jēzus piedzima, pagānu pieplūdums Jeruzalemē nebija mācāms. Nebija nekādu politisku vai ekonomisku spēku pazīmju, kā tikai tas, ka jaunava bija dzemdējusi un bērns, - pazīme, ka Jūdai neviens neticētu.

Bet Dievs nāca pie mums, jo viņš ir uzticīgs saviem solījumiem un ir visu mūsu cerību pamatā. Mēs nevaram sasniegt Dieva mērķus ar cilvēku pūlēm. Dievs nedara lietas tā, kā mēs domājam, bet tā, kā Viņš zina, darbojas. Mēs domājam tādos terminos kā likumi un šīs pasaules valstis un karalistes. Dievs domā mazos, neaprakstāmos pirmsākumos, nevis garīgo, bet fizisko spēku, uzvaru vājumā, nevis spēku.

Kad Dievs deva mums Jēzu, viņš izpildīja savus solījumus un izpildīja visu, ko teica. Bet piepildījumu mēs neredzējām uzreiz. Lielākā daļa cilvēku tam neticēja, un pat tie, kas ticēja, varēja tikai cerēt.

izpilde

Mēs zinām, ka Jēzus uzauga, lai dāvātu savu dzīvību kā izpirkuma maksu par mūsu grēku, lai mums piedotu, būtu pagānu gaisma, pieveiktu velnu un pats pieveiktu nāvi ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Mēs varam redzēt, kā Jēzus pilda Dieva solījumus.

Mēs varam redzēt daudz vairāk, nekā ebreji varēja redzēt pirms 2000 gadiem, bet mēs joprojām neredzam visu, kas tur ir. Mēs vēl neredzam, ka katrs solījums ir izpildīts. Mēs vēl neredzam, ka sātans ir piesiets tā, ka viņš vairs nevar savaldzināt tautu. Mēs vēl neredzam, ka visas tautas pazīst Dievu. Mēs vēl neredzam raudājumu, asaru, sāpju, nāves un nāves beigas. Mēs joprojām ilgojamies pēc galīgās atbildes, bet Jēzū mums ir cerība un noteiktība.

Mums ir apsolījums, ko Dievs garantē caur savu Dēlu, kuru aizzīmogo Svētais Gars. Mēs ticam, ka viss pārējais piepildīsies, ka Kristus veiks paveikto darbu. Mēs varam būt pārliecināti, ka visi solījumi tiks izpildīti - ne vienmēr tādā veidā, kā mēs to sagaidām, bet gan tādā veidā, kā Dievs ir plānojis.

Viņš, kā apsolīts, darīs caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Mums nepatīk to redzēt tagad, bet Dievs jau ir rīkojies, un Dievs pat strādā aizkulisēs, lai piepildītu Savu gribu un plānu. Tāpat kā mums bija cerība un pestīšanas apsolījums Jēzū kā bērniņam, tā arī tagad mums ir cerība un pilnības apsolījums augšāmceltajā Jēzū. Mums ir arī šī cerība uz Dieva Valstības izaugsmi, uz Baznīcas darbu un uz mūsu personīgo dzīvi.

Ceru uz sevi

Kad cilvēki tic, viņa darbi viņos sāk augt. Jēzus teica, ka mums ir jāpiedzimst no jauna un, kad ticam, ka Svētais Gars mūs aizēno un rada mūsos jaunu dzīvību. Tāpat kā Jēzus apsolīja, Viņš nāk mūsos, lai dzīvotu mūsos.

Kāds reiz teica: "Jēzus būtu varējis piedzimt tūkstoš reižu, un man nāktu par labu, ja viņš nepiedzimtu manī." Cerība, ko Jēzus sniedz pasaulei, mums nederēs, ja vien mēs viņu nepieņemam kā savu cerību. Mums jāļauj Jēzum dzīvot mūsos.

Mēs varam skatīties uz sevi un domāt: “Es tur neko daudz neredzu. Es neesmu daudz labāks nekā pirms 20 gadiem. Es joprojām cīnos ar grēku, šaubām un vainas apziņu. Es joprojām esmu egoists un spītīgs. Es neesmu daudz labāks par dievišķo personību nekā senais Izraēls. Es domāju, vai Dievs tiešām kaut ko dara manā dzīvē. Neizskatās, ka esmu panācis nekādu progresu."

Atbilde ir atcerēties Jēzu. Mūsu jaunais garīgais sākums šobrīd, iespējams, nedod pozitīvas pārmaiņas, bet tas notiek, jo Dievs tā saka. Tas, kas mums ir, ir tikai iemaksa. Tas ir sākums, un tas ir paša Dieva garantija. Svētais Gars veica priekšapmaksu par vēl gaidāmo slavu.

Jēzus mums saka, ka eņģeļi uzmundrina katru reizi, kad grēcinieks tiek pievērsts. Viņi dzied par katru cilvēku, kurš tic Kristum tāpēc, ka piedzimis bērniņš. Šis mazulis, iespējams, nedara lielas lietas. Var būt cīņas, bet tas ir Dieva bērns, un Dievs redzēs, ka Viņa darbs tiek veikts. Viņš par mums parūpēsies. Kaut arī mūsu garīgā dzīve nav perfekta, viņš turpinās sadarboties ar mums, līdz viņa darbs būs pabeigts.

Tāpat kā Jēzū kā mazulī ir milzīga cerība, arī kristietībā ir milzīga cerība. Neatkarīgi no tā, cik ilgi esat bijis kristietis, uz jums ir milzīgas cerības, jo Dievs ir ieguldījis jūsos - un viņš neatteiksies no iesāktā darba.

autors Džozefs Tkačs